8. Prakses pašnovērtējums
Sadarbība ar prakses vadītāju, mentoru skolā bija ļoti laba. Vizuālās mākslas skolotāja bija atsaucīga dažādām netradicionālām idejām un uzdevumiem, kurus piedāvāju. Bija arī morāls atbalsts, īpaši pirmajās manis vadītajās stundās. Viņa palīdzēja ar skolēnu apsaukšanu, ja, piemēram, radās, tika novērotas kādas uzvedības problēmas.
Mana sadarbība kā skolotājai ar skolēniem bija apmierinoša – es, kā vien varēju, centos skolēnus iesaistīt darbībā, taču attieksmes no viņiem bija dažādas - bija skolēni, kas ar lielu azartu un prieku pildīja manis uzdotos mācību uzdevumus, un bija arī tādi, kas neparko nevēlējās darīt jebko, kas saistīts ar vizuālo mākslu. Skolēni man uzticējās, ņēma vērā manus ieteikumus un lūdza padomus.
Prakses laikā, kā vissvarīgāko, iemācījos sadarbību ar skolēniem, veidojot uzdevumus, balstoties uz viņu interesēm. Īpaši to novēroju tieši piemeklējot uzdevumu sporta novirziena klasei – tas prieks, ar kādu skolēni pildīja mācību uzdevumu, jo piedāvāju viņiem veidot darbus, kuru tematikā bija sportisti, ir neaprakstāms.
Kā priekšmeta skolotājs prakses laikā biju gandarīta par skolēnu darbiem, kas bija tiešām orģināli, pārdomāti un veidoti ar lielu rūpību, daudz arī nozīmēja apziņa, ka skolēniem varu palīdzēt, ja viņiem radušās kādas problēmas darba izpildes laikā.
Visgrūtākais prakses laikā bija tas, ka skolā nav vizuālās mākslas kabineta, kā arī skola nenodrošina pilnīgi nekādus materiālus, pat lapas skolēniem jāņem pašiem – bieži uz stundu skolēniem vispār nekā nebija līdzi. Tā dēļ centos nodrošināt lielu daļu materiālu pati, taču, ja skolēni neviens nav neko paņēmuši līdzi, ir grūti nodrošināt pilnvērtīgu darbu mācību stundas laikā. Grūtības bija arī ar dažu skolēnu attieksmi gan pret vizuālo mākslu kā tādu, gan mani kā skolotāju.
Manuprāt, man kā priekšmeta skolotājai vajadzētu pilnveidot savas prasmes tieši pieturēties pie plāna stundas laikā un pilnveidot, kā arī izmantot dažādākas pielietotās mācību metodes.
Šī prakse manu attieksmi pret skolotāja darbu īpaši neizmainīja. Sapratu, ka visiem skolēniem izdabāt nevar un nav nemaz nepieciešams. Skolēniem nav īpaši liela respekta pret skolotāju, īpaši vizuālās mākslas, tas atklājās gan stundas laikā veicot uzdevumus (vai tos vispar neveicot), gan neievērojot darba izpildes termiņus.
…
