Nedēļas dienasgrāmata
Sociālajiem darbiniekiem kopā ar vecākiem un radiniekiem ir jācīnās par pozitīvām pārmaiņām, lai katrs kliets, kuram ir garīgās attīstības traucējumi būtu laimīgs un spētu integrēties sabiedrībā. Sabiedrībai un valstij jāpalīdz realizēt sociālās aprūpes un rehabilitācijas plānus.
Tikai kopīgi sadarbojoties pašvaldībai, sabiedrībai, sociālajiem darbiniekiem un klientie, mēs varēsim palīdzēt šiem cilvēkiem noticēt savām spējām.
Manuprāt, lielākā problēma, ar kuru nācās saskarties vērošanas prakses laikā bija – bērnunams. Valstij, sabiedrībai vajadzētu risināt šo jautājumu pēc iespējas ātrāk, veicinot bērnu nonākšanu ģimeniskā vidē. Lielākā daļa bērnunama bērni, sasniedzot pilngadību, nonāk pāraudzināšanas iestādēs jeb cietumos, jo nespēj par sevi parūpēties un nonāk nabadzībā, kas veicina pārkāpt likumus cīnoties par savu eksitenci. Viņi jūtas nevienam nevajadzīgi. Bērnunams ir kā zīmogs bērnam uz visu atlikušo mūžu, kuru ir radījusi, pēc manām domām, arī sabiedrība. Bērni ir mūsu nākotne.
Apmeklējot visas šīs institūcijas, guvu priekštatu kādus pienākumus un uzdevumus veic sociālais darbinieks. Katrā institūcija tie ir atšķirīgi.
Konstruktīvs prakses pašvērtējums
Personīgā izglītības filosofija
Apmeklējot visas šīs institūcijas sniedz man daudz perspektīvu turpmākai karjerai. Taču, man vēl ir daudz jāpiestrādā pie savas personības attīstības. Nedrīkstu visu ņemt tik ļoti pie sirds un pārdzīvot.
Apmeklējot institūcijas varu pārdomāt vai ir īsti piemērota man šī profesija kā arī izvēlēties sev nākošo prakses vietu. Iespējams, arī sevi vairāk pilnveidot šajā jomā, jo sociālajam darbinniekam ir jāpārzin ļoti plašs zināšanu lauks – gan kā strādāt ar bērniem, gan kā ar personām garīga rasktura traucējumiem u.t.t.
Secinu, ka mani patiesi interesē sociālā darbinieka profesija, neesmu kļūdījusies profesijas izvēlē. …