Cilvēks ir sociālā un dabas būtne, ar savu raksturu, temperamentu, vecumu un reliģijas piederību. Cilvēka dzīves līmenis ir atkarīgs no viņa apkārtējās vides, izglītības, ģimenes sastāva, materiālā stāvokļa.
Pēc neatkarības atjaunošanas Latvijas tirgus ekonomika izsauca cenu līmeņa celšanu, bet iedzīvotāju ienākumi bija ļoti mazi. Cenu līmeņa celšanu izraisa valsts sociālekonomiskā nestabilitāte. Pārtrauc savu darbu dažādas rūpnīcas, privatizācijas dēļ jaunie saimnieki nerūpējas par darba vietas saglabāšanu, kā arī par rūpnīcas darba profilu, kuru rezultātā kļuva izteiktāka ēnu ekonomika. Demogrāfiska nestabilitāte un likumdošanas nesakārtotība – negatīvi faktori, kuri ietekmē cilvēka dzīves līmeņa nestabilitāti. Lauku iedzīvotāju rīcībā esošie ienākumi bija sarukuši sakarā ar lauksaimniecības ražošanas apjoma samazināšanu. Daļa ģimeņu nespēja realizēt savas pamatvajadzības, nonākot riska situācijā. Un, lai palīdzētu cilvēkiem apmierināt viņu sociālās, ekonomiskās, izglītības un veselības vajadzības, Latvijā tika izveidota sociālās politikas sistēma.
2004.gada 1. maijā Latvija iestājās Eiropas Savienībā (turpmāk – ES) un pilntiesīgi iesaistījās ES sociālās iekļaušanas procesā, kura mērķis saskaņā ar 2000. gadā Lisabonā pieņemtajiem Eiropadomes lēmumiem, ir izskaust nabadzību un samazināt sociālo atstumtību ES līdz 2010. gadam. Neskatoties uz salīdzinoši augstajiem ekonomikas rādītājiem Latvijā, sabiedrības labklājības līmeņa pieauguma temps ir pārāk zems, palielinās sabiedrības noslāņošanās, tāpēc nabadzības un sociālās atstumtības mazināšana valstī ir viens no galvenajiem Latvijas sociālās politikas ilgtermiņa mērķiem. [1]
…