Senos laikos ļaudis gāja pasaulē laimi meklēt. Pasakas parasti stāsta, ka šī laime gan atrasta, bet vienīgi mājās pārnākot. Ceļojums ir skola, pārbaudījums un izprieca vienlaikus. Pat, ja dabas ainavas vai pilsētu panorāmas tikai slīd gar acīm, jau tad cilvēka redze kļūst bagātāka. Ja par šo ainavu vai panorāmu uzzinām kaut ko vairāk, tad apziņā nogulstas iespaidi visam mūžam. Un, ja ir iespēja kaut īslaicīgi saskarties ar svešo kultūru, parunāties ar turienes ļaudīm, tad agrāk nepazīta zeme kļūst par labu paziņu vai varbūt pat par draugu uz mūžu.
Daudz ceļojis, daudz redzējis un pieredzējis cilvēks ir patstāvīgāks savās domās un spriedumos. Viņu nevar tik lēti apmānīt ar svešiem spriedumiem un tukšiem solījumiem. Viņš stingrāk stāv savā vietā un savā laikā.
Ceļot ir jāmācās. Dažs labs, kaimiņu pagastā nonācis, iegūst vairāk jēgas, nekā cits, izskrējis cauri džungļiem un ledājiem. Protams, nebijuši iespaidi un piedzīvojumi jau arī ir ko vērti. Ikreiz tas ir cilvēka ceļš uz sevi, savas dzīves pārbaudīšana. Jo cilvēka bagātība ir tas, kas ar viņu ir noticis.
Saskatīt ikdienišķajā neikdienišķo un neikdienišķajā ikdienišķo – tā ir lielā dzīves māksla. Cilvēkam ir divi svarīgi atbalsta punkti – viņš pats pasaulē un pasaule viņā. Viņš kļūst cilvēcīgāks, redzēdams gan spožumu, gan postu ne tikai paša mājās.…