Viens no interesantākajiem uzdevumiem bija tieši šī taureņu veidošana. Katram tika iedots jau iepriekš sagatavots šablons taureņa formā. Trauciņš ar līmi, otiņa, kukurūzas putraimi, manna un sīki sagriezti, krāsaini dzijas gabaliņi. Bērni varēja veidot taureņus pēc saviem ieskatiem, noklājot šablonu ar līmi un liekot virsū visu ko no piedāvātā. Beigās visus taureņus salīmējām uz koša, vienkrāsaina plakāta, pielikām pie sienas. Tas bija grupiņas košākais rotājums šajā pavasara laikā, mūsu „Taureņu pļava”. Vēl kāds interesants darbiņš, kura veikšanā aicināju visus grupiņas bērnus, bija cālīšu veidošana. Iepriekš sagatavoti šabloni ar cālīti, sagriezti četrās daļās (kā puzle), pamatne un paraugs, kādam jāizskatās cālim no dotajiem četriem gabaliem. Bērniem bija jāsaliek cālītis, jālīmē pie pamatnes un tas jāizkrāso. Interesanti, ka bija bērni, kas centās salikt skaidri redzamu cāli, bet citi katru daļu salīmēja savā pamatnes stūrī, kur beigās neveidojās attēls.
Pašanalīze. Domāju, ka prakses laikā ne tikai ieguvu jaunas zināšanas un iemaņas, bet arī kaut ko ieliku bērnu attīstībā. Uzlabojām gan savu vārdiņu rakstītprasmi, gan māku darboties ar šķērēm, prasmi līmēt, centāmies iemācīties nekrāsot pāri zīmējuma malām, kā arī sadarboties savā starpā, atvainoties, ja sanācis kādam nodarīt pāri. Centos arī vienam zēnam izskaust pirksta sūkāšanu, manuprāt, beigās tas tika darīts mazāk kā prakses sākumā, bet, protams, divās nedēļās panākt ideālu rezultātu nav iespējams.
Prakses sākumā gan biju ļoti pielaidīga pret bērniem un bija grūti uzturēt disciplīnu un kārtību, tomēr pirmās nedēļas beigās jau biju iedzīvojusies un bērni bija paklausīgāki, sāka mani respektēt pilnībā, uztvēra kā audzinātāju, jo gāju uz bērnu dārzu katru dienu, taču vienas maiņas audzinātāja bija slima un man sanāca pāris dienas pavadīt divatā ar auklīti. Šīs dienas izmantojām pilnībā, gatavojām darbiņus, klausījāmies pasakas, gājām rotaļās un pastaigu laikā pat dziedājām.
…
