Iesākumā bija grūti komunicēt ar apakšuzņēmējiem, jo bieži vien ne līdz galam izpratu viņu prasības un ieteikumus, kas izskaidrojams ar zināšanu trūkumu viņu nozarēs. Kad tika iegūtas vismaz nelielas zināšanas šajās jomās, kļuva vieglāk komunicēt ar tiem, kā rezultātā, varēja kopīgi izdomāt optimālāku risinājumu konkrētu piedāvājumu sagatavošanā.
Ar iekļaušanos kolektīvā nebija nekādas problēmas, jo strādāju ar cilvēkiem, kurus pazīstu jau gandrīz 3 gadus. Līdz ar to amata maiņa uzņēmuma robežās kolektīva ziņā neieviesa nekādas izmaiņas.
Kopumā uzskatu, ka esmu ieguvis diezgan daudz sakarus, apguvis jaunas lietas, kas nākotnē strādājot jebkurā ceļu būves nozarē – projektēšana, ceļu būvniecība vai būvuzraudzībā, būs noderīgas un varbūt pat neaizvietojamas. Taču prakses laikā tika apgūts gandrīz viss, kas saistās ar piedāvājuma sagatavošanu, līdz ar to darbus kļuva vienmuļš un interese par to lielāka vai mazākā mērā samazinājās. Protams, gatavojot piedāvājumus, cilvēks ieiet azartā un vēlas vinnēt pēc iespējas vairāk konkursus, ne tikai uzņēmuma labuma dēļ, bet arī lai pierādīt sevi, ka ir spējīgs atrast konkrēta uzdevuma risinājuma tādu optimālu variantu, kas padara tevi pārāku par pārējiem. Esmu pārliecināts, ja turpināšu strādāt šajā amata, tad turpmāk centīšos vēl plašākā lokā piesaistīt apakšuzņēmējus, meklēt jaunas materiālu ražotnes un ieguves vietas, lai varētu cīnīties ar cenu dempingotājiem, kas dotajā ekonomiskajā situācijā ir ļoti daudz, un traucē normālu konkurenci darba ceļu būves tirgū.
…