Pedagoģisko praksi veicu Rīgas 19. vidusskolā Miglas-19, direktore Aina Balode.
Stundas vadīju un hospitēju 10a un 10b klasei.
Prakses vadītāja bija skolotāja Kristīne Katinska. Viņas audzināmā klase ir 10b klase. Skolēnu skaits 18, klases audzina pirmo gadu. Pasniedz kultūras vēsturi vidusskolas klasēm.
Manas darbības izvirzītie mērķi un pēc, kura parauga centos konstruēt savu darbību gatavojot un vadot stundas:
Svarīgi ir tas ko skolotāja faktiski izdara skolēnu sadarbības procesā, nevis domā izdarīt.
Skolotāja darbība būtu jāsadala četros darbības tipos. Informatīvajā, sociālās sadarbības(grupu darbs), individualizētajā(uzsvērt pašaktualizāciju, garīgumu un kreativitāti), modelējošā modificējot uzvedību/rīcību(uzsvērt darbību secīgumu kā mācīšanas lietderīguma kāpinājumu).
Mācībām jābūt mērķtiecīgi organizētam procesam. Vajadzētu būt prasmei rosināt skolēnus efektīvai mācību darbībai. Vajadzētu vadīt, kontrolēt katru soli, katru pozīciju. Jāizvirza savs parciālais mērķis, tam atbilstoša satura deva, tai savukārt visatbilstošākā metode, līdzeklis, un savs rezultāts. Tātad jābūt savai loģiskai darbības secībai –soļiem, shēmām, algoritmiem.
Mācību stundas mērķī dominē vispārīgais –visiem kopīgais, bet stundas beigās –skolēnu individualizētie sasniegumi.
Liela nozīme ir, ne tikai skolotāja pašizglītība mācību priekšmetā, bet arī psiholoģiskā sagatavotība ar konkrētiem audzēkņiem, klasē veidojas daudz psiholoģiskā ziņā sarežģītu situāciju., kas rada lielas problēmas..
Uzskatu, ka stundā atvēlētais laiks jāizmanto intensīvi, racionāli efektīvi. Nedrīkst skolēniem ļaut atslābt, kā es to pieļāvu savās stundās, kurās bija frontāla organizācijas forma un koncentrēšanās uz satura apguvi. Noteikti jāizdomā dažāda rakstura uzdevumi, lai koncentrētu viņu uzmanību, kas līdz ar to uzturētu klasē disciplīnu. No prakses ieguvu, ka izveidoju savu viedokli, to aizstāvēju, ka rūpīgi un pārdomāti centos izteikt savus argumentus, loģiski pamatoju.
Senās Ķīnas kultūras tēmu sadalīju daļās- ievaddaļā atklāju galveno tēmu loku, izrunāju par ko tad īsti runāsim, kādēļ un cik daudz.
Uzsākot stundu kultūrfilozofiskais fons-situācija kādā atrodas reģions, runāts par to kādas ir vērtības, pēc kurām cilvēks nosaka kultūras raksturu -attieksmi pret Laiku, cilvēka būtība - kāds bija cilvēks, ko viņš darīja, kam ticēja, kādā vidē viņš dzīvoja, kam dzīvoja- eksistenciālie jautājumi, attiecības starp sabiedrības locekļiem, kādas ir sociālo grupu attiecības kultūras telpā, kāda ir cilvēka daba. Ir svarīgi stundās atspoguļot attieksmi pret Dievu, priekšstatus par cilvēku un pasauli. Kāda ir pasaule iluzora, reāla, dievišķa, sātaniska, kas līdz ar to dod cilvēku dzīvei noskaņojumu. Kā pamatattieksmes pret pasauli ietekmē kultūru.
Svarīgs bija ģeogrāfiskais apskats. (valsts-valdošā reliģija, minoritāte). Ir galveno jēdzienu uzskaitījums, kā arī atklāti interesanti fakti, kas skolēnos rada interesi, lai papētītu tālāk. Nebija temata problēmisks izklāsts. …
