1.Teorētisko atziņu par interesi un motivāciju izpratne
Interese ir personības izvēlīga attieksme pret objektu, ko nosaka šā objekta nozīmīgums un emocionālā pievilcība. Intereses rodas uz vajadzības bāzes, taču nav ar tam identificējamas. Vajadzība pauž nepieciešamību, intereses – personiskās simpātijas pret kādu darbību. Padziļināta un nostiprinājusies interese var kļūt par vajadzību.
Dažreiz intereses var rasties stihiski un neapzināti, kā objekta emocionālās pievilcības sekas un tikai pēc tam rodas apziņa par tās nozīmīgumu, ko var izraisīt daudzi cēloni: vajadzības, sabiedriskās prasības, spējas.
Interesēm ir būtiska nozīme cilvēka dzīve un darbība. Interese rosina darbībai, aktivizē personību.
Motivācija:
T. Mitčels (T. Mitchel) ierosina motivācijas definīcijā iekļaut četrus kopīgus raksturojumus.
1.Motivācija ir tipizēta un individualizēta parādība. Tā atspoguļo gan individuālo savdabīgumu, gan dod iespēju bērnam saglabāt savu vienreizīgumu.
2.Motivācija ir daudzšķautņaina parādība. Divas galvenās šķautnes ir — aktivitātes izraisīšana un piesaiste vēlamajai uzvedībai.
3.Motivācija ir tīša, pārdomāta darbība, tā ir saistīta ar cilvēka darbības kontroli.
4.Motivāciju teorijas mērķis ir paredzēt uzvedību, arī darbības un līdzekļus, kas aktivizē iekšējos spēkus.
Tos visu apvienojot, var teikt, ka motivācija ir mudinājums, ierosme, kas izraisa organisma aktivitāti un nosaka tās virzību kāda mērķa sasniegšanai.
Motivācija regulē kā fiziskās, tā arī psihiskās aktivitātes uzsākšanu, veikšanu un uzturēšanu, kas līdztekus iepriekš minētajam nosaka arī:
1) aktivitātes veida izvēli (piemēram, bēgt vai tuvoties);
2) reakcijas, t.i., darbības intensitāti.
Motivāciju veidi:
Divi nozīmīgi faktori, kas ietekmē cilvēka darbību, ir ārējā un iekšējā motivācija.
Ārējā motivācija balstās uz ārējiem pamudinošiem apstākļiem, tādiem kā citu cilvēku uzvedība, apbalvojumi un sods, apkārtējo cilvēku vērtējums un reakcijas konkrētajā situācijā.
Iekšējās motivācijas (iekšējais kontroles lokus) gadījumā uzvedību nosaka personības ieinteresētība paša darbībā. Cilvēks veic kādu darbību pašas darbības dēļ, nevis lai sasniegtu kādus ārējus apbalvojumus.
Izdarot salīdzinājumu, kā ārējā un iekšējā uzvedība ietekmē uzvedību un iekšējos procesus, var konstatēt, ka 1) ārēji motivēta uzvedība izzūd, ja izzūd ārējais pastiprinājums, 2) iekšēji motivēta uzvedība var turpināties bez apbalvojuma.…
