Pašvērtējums.
Pirmā saruna ar pacientu notika stacionāra nodaļā, kurā pacients bija ievietots sakarā ar apdegumu. Glikozes tolerances testu ārsti nozīmēja, kad pirmreizējās analīzēs tika uzrādīts paaugstināts glikozes līmenis, un veicot atkārtotus glikozes līmeņa mērījumus 3 reizes dienā - 3 dienas pēc kārtas. Pacients bija satraukts, jo nav izpratis, kas ar viņu notiek un kā ar šādu diagnozi turpmāk dzīvot. Pēc pacienta vārdiem, cukura diabēts esot slimība, kas aizliedz ēst saldumus un nodarboties ar fiziskām aktivitātēm. Pēc pirmās sarunas pacients ir atvērts, jūtas drošāk un ir gatavs uzklausīt manis stāstīto par cukura diabētu.
Apmācību mērķi tika izvirzīti pēc svarīgākajām vajadzībām pacienta apmācībā. Mācības notika stacionārā, pacienta palātā, kurā viņš atradās vients pats. Pēc iegūtajiem izdales materiāliem pacientam radās jautajumi uz kuriem centos atbildēt manu spēju robežās. Mācību process noritēja pacientam trodoties stacionāra.
Mācību rezultāta izvērtēšana.
Apmācības procesa gaitā man uzlabojās komunikācijas spējas ar apkārtējiem cilvēkiem un protams, kontakta nodibināšana ar pacientu, kuram uzstādīta diagnoze cukura diabēts. Spēju dalīties ar savām zināšanām ar pacientu, kam tas ir nepieciešams. Guvu lielāku pieredzi apmācības procesā, jo sapratu, ka cilvēki ir dažādi un katram nepieciešama sava pieredze.
Pacients manis sniegto informāciju uztver kā labi saprotamu. Visu informāciju labāk saprast esot palīdzējis izdales materiāls, jo sarunas laikā esmu bijusi uztraukta. Pacientam mans uztraukums nav traucējis. Pacients izteica pateicību par sniegto informāciju un attieskmi, kas likusi viņam justies svarīgam.
Pēc manām domām man vēl ir nepieciešams daudz ko apgūt, lai pacientiem spētu sniegt informāciju saprotami un viegli uztverami.
…
