Nekustamā īpašuma vērtēšana ir analītisks aprēķinu process, kura gaitā tiek analizēts viss savstarpēji saistītais īpašuma raksturlielumu kopums, kas ietver gan kvantitatīvi un kvalitatīvi pašu īpašumu raksturojošus parametrus, gan arī plaša spektra ārējus īpašuma vērtību ietekmējošus apstākļus.
Nekustamo īpašumu vērtēšanas praksē tiek lietotas trīs galvenās vērtēšanas metodes: peļņas, jeb ieņēmumu metode, tirgus datu salīdzināšanas metode un izmaksu metode[1].
Tiek nodalīti divi vērtēšanas veidi – kadastrālā, jeb masveida vērtēšana un tirgus, jeb individuālā vērtēšana.
Nekustamā īpašuma prakses mērķis ir nostiprināt un padziļināt teorētiskās zināšanas un gūt praktiskas iemaņas nekustamā īpašuma vērtēšanā, piedalīties vērtēšanas darbos un nostiprināt zināšanas vērtības noteikšanas procesā.
Prakses uzdevumi ir:
• iepriekš noskaidrot prakses vietu, saskaņojot to ar iestādes vadību un studiju priekšmeta pasniedzēju;
• iepazīties ar vērtēšanas procesa organizāciju;
• Piedalīties ar objekta vērtēšanu saistītajos darbos, kā arī iegūto datu datorizētajā apstrādē;
• sastādīt prakses pārskatu, tam pievienojot vērtēšanas procesā sastādīto aprēķinu, vērtēto objektu plānus un aizpildīto veidlapu kopijas.…