IEVADS
Tika analizēts Baltija jūras ūdens, lai uzzinātu tās sāļumu ūdens paraugu ņemšanas vietās. Ūdens tika ņemts dažādās vietās un tās ir Saulkrasti un Vecāķi.
Darba mērķis ir noskaidrot, SO42–, Ca2+, Mg2+, Cl– un NO3– jonu koncentrāciju jūras ūdenī.
Darba uzdevums ir ievākt jūras ūdens paraugus no Saulkrastiem un Vecāķiem un veikt to analīzi. Titrimetriski noteikt SO42–, Ca2+, Mg2+ un Cl– jonu koncentrāciju, kā arī fotometriski noteikt NO3– jonu koncentrāciju jūras ūdenī.
1.LITERATŪRAS APSKATS
1.1.Analizējamā jūra
Jūras ūdens ir ūdensšķīdums uz Zemes, kas pārsvarā sastāv no Cl-, Na+ joniem. Mazāk ir SO42-, Mg2+, Ca2+, K+ jonu, tākā pēdējos 100 gados jūra tiek piesārņota, tad jūras ūdenī ir arī tādi joni, kas agrāk nav bijuši vai to koncentrācija ir bijusi niecīga (to koncentrācijas ir augušas simtiem un pat tūkstošiem reižu). Šādi joni vislielākajās koncentrācijās ir sastopami pie lielpilsētām. Kopējā sāļu vidējā koncentrācija Pasaules okeānā ir 35g/l.
Kopējā sāļu koncentrācija atšķiras arī no jūras, no kuras ņem ūdeni, jo ir jūras, kur to sāļu kopējā koncentrācija ir liela un ir pat 40 g/l, un ir tādas, kur tā ir tikai 20 g/l vai pat vēl mazāk.
Salīdzinājumā ar 1900.gadu Baltijas jūrā slāpekļa saturs ūdenī ir audzis 4 reizes, bet fosfora – 8 reizes. Katru gadu Baltijas jūrā nonāk aptuveni miljons tonnu slāpekļa un 35 tūkstoši tonnu fosfora. Nozīmīgākais piesārņojuma avots ir lauksaimniecība – ik gadu puse no jūrā nonākušā piesārņojuma ir tieši no lauksaimniecības. Lauksaimniecības industrializācijas gaitā no 1950. līdz 1980. gadam nesamērīgi pieauga slāpekļa un fosfora izmantošana, salīdzinot ar saražotās pārtikas daudzumu. Aprēķināts, ka 2002.-2004. gadā visās astoņās Baltijas jūras valstīs slāpekļa un fosfora vidējais kopējais pārpalikums bija attiecīgi 56 un 11 kg uz hektāru gadā. Šīs barības vielas netiek novāktas kā lauksaimniecības raža, bet ieplūst grāvjos un upēs, tālāk nonākot arī Baltijas jūrā. Vislielāko kaitējumu Baltijas jūrai rada fosfors.
…
