Integrētās prakses pašvērtējums
Strādājot praksē, vēlreiz pārliecinājos, ka šis darbs mani ļoti saista un ir mīļš. Vislielākais prieks par bērniem, jo manā skatījumā katrs bērns ir personība ar savām īpatnībām, uzvedību, interesēm, emocionālajām izpausmēm. Prieks strādāt, ja redzi bērna acīs interesi, ziņkāri un zinātkāri.
Tā kā esmu nedaudz pastrādājusi pilsētas PII, bet šogad praksi gāju lauku PII, iespējams apskatīt un izvērtēt bērnu atšķirīgo uzvedību, prasmes, zināšanas un spējas. Uzdevumi, kurus biju izvirzījusi tēmas apguvei, ne vienmēr bērni varēja izpildīt. Piemēram, ļoti daudz bērniem nebija attīstītas šūšanas iemaņas. Man bija prieks, ka varēju iemācīt bērniem daudz dažādas pirkstiņu rotaļas un sasveicināšanās dziesmiņas.
Manuprāt, ar bērniem esmu panākusi lielisku kontaktu. Protams, reizēm, kad ir apjukums, nesapratne, arī bērni to jūt un viņi kļūst mierīgāki, vēro kas un kā notiks. Pateicoties šādai bērna rīcībai, iespējams saņemt dūšu un ar jaunu sparu darboties tālāk.
Lai motivētu bērnus darboties, izmantoju dažādus stāstiņus, kuros bija kāds tēmai atbilstošs saistošs notikums vai problēmjautājums. Izmantoju arī uzskates materiālus, iesaistīju bērnus ekperimenta veikšanā. Centos piedāvāt uzdevumus, kur bērns varēja parādīt savu radošo potenciālu. Pašai patika klausīšanās uzdevums, kur bērni varēja gulēt uz spilvenaiem. Bērni bija mierīgāki, viens otru nebakstīja un neķiķināja. Grūtības sagādāja uzdevums praktiskajā daļā, kur bērni veidoja savas plaukstas nospiedumu. Ģipsis bija jāiemaisa mazās porcijās, līdz ar to dažiem nepacietīgākiem bērniem bija grūtības savaldīties un sagaidīt savu kārtu. Manuprāt, man vēl vairāk nepieciešams bērniem piedāvāt uzdevumus, kur katram būtu iespēja darboties patstāvīgi.
Prakses laikā vairāk tika izmantots frontālais darbs, kas arī varētu būt mīnuss prakses darbā.…