Secinājumi
1. Apmierināt pilnīgi visus aspektus nav un nebūs iespējams nevienā uzņēmumā, taču arvien jātiecas pilnveidot motivācijas sistēmu.
2. Nākas secināt, ka neviena motivēšanas sistēma nav viennozīmīga un ideāla. Šīs sistēmas jāveido un jāpiemēro tik mainīgi, cik mainīgas ir cilvēku vajadzības. Līdzko tiek apmierinātas primārās un ne tik primāras vajadzības, tā rodas nākamās, kas kļūst par svarīgām un primārām.
3. Veidot individuālu motivēšanas sistēmu muzejā varētu būt sarežģītāk kā privātajā sektorā, jo muzejs ir budžeta iestāde un daudzus faktorus ierobežo likumdošanas. Tā kā muzeja kolektīvs ir neliels, ideāli būtu motivēt cilvēkus individuāli, nevis piemērojot vienu aptverošu motivēšanas pieeju visiem.
4. Vadītāja uzdevums ir mēģināt saprast katru indivīdu un būt jūtīgam pret viņa vajadzībām un izjūtām.
5. Muzeja administrācijai vajadzētu organizēt regulāras darba sanāksmes, kas nodrošinātu pietiekamu informācijas apriti starp muzeja darbiniekiem, novērstu pārpratumus un uzlabotu darba efektivitāti.
6. Ne vienmēr demokrātiskais vadīšanas stils ir efektīvs, jo dažreiz darbiniekiem vajadzīgas konkrētas norādes uz uzdevumiem.
7. Pietrūkst kontroles mehānisma institūcijas iekšienē, kā arī no Saldus novada Kultūras departamenta, jo nevar kontrolēt to ko nepārzin.
8. Saldus muzejs ir vienīgais akreditētais muzejs novadā. Kā negatīvu iezīmi var minēt to, ka muzeja darbinieki nav informēti par stratēģiju kopumā, un tāpēc katram veidojas savs priekšstats par uzdevumiem mērķa sasniegšanai.
…