Garīgi slimo sociālā aprūpe Aknīstes psihoneiroloģiskajā slimnīcā

SECINĀJUMI
Aknīstes PNS pacientiem vajadzētu nodrošināt ar normālu dzīvojamo platību. Pēc manām domām dzīvojot pa astoņiem cilvēkiem vienā istabā tas ir ļoti apgrūtinoši, nogurdinoši, it īpaši slimiem cilvēkiem. Cilvēki ir dažādi un katram ir savs raksturs. Ja pacienti dzīvotu pa divi, tad būtu arī ārstēšanai lielāka efektivitāte.
Liels darbs tiek veltīts darbam ar tuviniekiem, bet ir arī tādi tuvinieki, kuri nemaz neinteresējās par savu radinieku. Interese rodas, kad cilvēks nomirst, tad radinieki vairumā gadījumu apjautājās par pacienta mantiskajām vērtībām – dzīvokli, naudu, mantojumu u. taml.
Uzskatu un secinu, ka sociālo darbinieku slimnīcā ir par maz. Rakstot šo darbu, kamēr atrados slimnīcā, sociālā darbiniece man dienā varēja atvēlēt tikai 20 min. laika, jo bija kaut kur „jāskrien”. Darbiniece teica, kad diena esot saspringta un vienmēr darba „pilnas rokas”.
Veicot intervijas slimnīcā un runājot ar pacientiem saskāros ar bailēm , neuzticību. Pacienti (viena daļa) baidījās, ka tik pateiktu kaut ko ne kā. Citiem bailes no komunicēšanās, jāmēģina radīt par sevi iespaids, lai pacients tev uzticētos.
Kursa darba mērķis un uzdevumi ir izpildīti.
Kopumā secinu, kad Aknīstes PNS sociālā aprūpe nav ideāla , pacientu vajadzības nav pilnībā apmierinātas, trūkst līdzekļu, lai to visu sasniegtu. Domāju, kad valstij, atrunājoties, ka nav naudas, būtu laiks sākt rūpēties par šiem cilvēkiem nopietnāk. Tā tomēr ir mūsu sabiedrības daļa, kuru nevajadzētu noniecināt, bet gan vairāk rūpēties , par to lai viņi atgriežas mūsu sabiedrībā.
…