1.1. Fibrobetona rašanās vēsture
1874. gadā angļu celtnieks A. Berards patentējis piedevu betonam, kas būtībā ir nevienmērīgs dažādu materiālu maisījums. 1918. gadā Francijā H. Alfsens izgudrojis armēšanas metodi, izmantojot tērauda vai koka šķiedras. 25 gadus vēlāk Lielbritānijā tika iegūts pirmais fibrobetons. 1976. gadā to pirmo reizi esot izmantojuši Krievijā kāda lidlauka būvniecībā. Tomēr tajā laika materiāls neguva plašu popularitāti un attīstību, jo galvenokārt gan tā izgatavošanas tehnika, gan arī pašas šķiedras bijušas visai nepilnīgas.
Fibrobetons nav jauns būvniecības materiāls, jo tā vēsture skaitāma tūkstošgadēs. Vēl senie ēģiptieši ievērojuši, ja mālam, kas paredzēts būves celtniecībai, iepriekš pievienot salmus, melderus vai aitas vilnu, tad sienas kļūst daudz izturīgākas, rodas mazāk plīsumu. Tā arī radās fibrobetona senais priekštecis.
Fibrobetonu vissvarīgākās īpašības ir augsta sitienizturība, izturība sastipuma un griezuma rezultātā, kā arī spēja vieksmīgi pretoties salam un ūdenim, kas ļāuj tos noteikt atsevišķā patstāvīgā, kā arī ļoti vērtīgajā konstrukcijas materiālu grupā ar tikai tiem piemītošām īpašību un struktūras īpatnībām.
Fibrobetons – ir cementa betona paveids, kurā pietiekoši vienmērīgi sadalītas „fibras” vai fibras šķiedru atliekas. Ar savācējvārdu „fibra” tiek domāts šķiedras no metāla, tievas tērauda stīgas gabali, naglu atliekas u.c., kā arī stikla, polimēru (galvenokārt, propilēnu). Fibra vai fibras šķiedras pilda armējošā komponenta funkcijas, kas paaugstina betona kvalitāti, noturību pret plīsumiem un deformēšanu. Fibrobetonus pielieto gan monolīta konstrukcijās, gan arī pakāpēniski veidojamās, kas iztur visdažādākos noslogojumus.
…