ANO Hartā par valstu ekonomiskajām tiesībām un pienākumiem (1974.g.) 2.pantā noteikts, ka Katrai valstij ir (ekonomiskās)? tiesības:
a) regulēt un kontrolēt ārvalstu investīcijas savas nacionālās jurisdikcijas ietvaros saskaņā ar saviem likumiem un noteikumiem un atbilstoši saviem nacionālajiem mērķiem un prioritārajiem uzdevumiem. Nevienu valsti nevar piespiest piešķirt privileģētu režīmu ārvalstu investoram;
b) regulēt un kontrolēt transnacionālo korporāciju darbību savas nacionālās jurisdikcijas ietvaros un veikt pasākumus, lai tāda darbība nebūtu pretrunā ar tās likumiem, normām un lēmumiem un atbilstu tās ekonomiskajai un sociālajai politikai. Transnacionālās korporācijas nedrīkst jaukties pieņēmējas valsts iekšējās lietās.
c) nacionalizēt, ekspropriēt vai nodot ārvalstu īpašumus.1
Objektīvi investīciju procesam ir piemērojams gan publisko tiesību, gan privāto tiesību regulējums, kas nozīmē: investīciju apstākļiem un garantijām jābūt publiskās varas noteiktām un jāsaskaņo ar indivīda un sabiedrības interesēm. Šajā gadījumā tiesības iedarbojas uz privātām interesēm, stimulē individuālos īpašniekus sabiedrības labā. Tā valsts nosaka apstākļus un garantijas investīcijām vai nu nacionālajās tiesības vai starptautiskajās - divpusējās un daudzpusējās
Ārvalstu tiešo investīciju apjoms un uzņēmumu ar ārvalstu kapitāla līdzdalību skaits Latvijā pēdējo gadu laikā ir strauji pieaudzis.
Svarīgs priekšnoteikums ārvalstu investīciju pieaugumam ir:
ekonomiskās aktivitātes pieaugums;
iespēja piedāvāt konkurētspējīgas stimulu paketes (brīvostas un speciālās ekonomiskās zonas);
ierobežojumu atcelšana ārvalstu investīcijām Latvijas uzņēmumos, izdarot grozījumus likumā “Par ārvalstu ieguldījumiem Latvijas Republikā”;
zemes tirgus pakāpeniska liberalizācija;
privatizācijas sertifikātu pirkšanas ierobežojumu atcelšana 1996.gada sākumā, novēršot būtisku šķērsli ārvalstu investoru līdzdalībai privatizācijas procesā;…
