Savukārt bērna personiskās jēgas aspekts saprotams, kad salīdzina, kā bērni vienkārši zīmuli krāso jebkuru attēlu un kā viņi rīkosies, ja tiks rosināti izkrāsot savu māju, savas mammas kleitu utt. Bērnam tuvākas šķiet lietas, kas kaut kādā mērā tomēr konkrēti attiecas arī uz viņu pašu. Ir jūtama cita attieksme, kad bērnam pedagogs uzzīmē kaut ko, ko bērns lūdz, tikai un vienīgi viņam pašam.
Daudzi bērni ir īpaši jāstimulē, lai priecātos par paveikto vai lai gūtu drosmi pārvarēt grūtības. Tas varētu būt ģimenes iespaidā, kad bērna „labais” padarītais darbs tiek uztverts kā pats par sevi saprotams, bet „sliktais” nopelts. Ir vecāki, kam trūkst dziļākas izpratnes par bērna attīstību, kas nepievērš nozīmi bērna „darbiņiem”. Prieku par paveikto stimulē bērna brīvība, darbojoties ar materiāliem, kā arī katram atbilstošs laiks – ir slikti, ja nākas bērnu atraut no tā, kas viņu aizrauj. Diemžēl bērnudārzā pastāv tāda lieta kā režīms, un tāpēc pedagogam dažkārt ir „jālec vai no ādas laukā”, lai panāktu bērna uzmanības novēršanu no iesāktā pēc iespējas saudzīgāk.
Bērnu motivē darboties arī vajadzība kaut ko apgūt, iemācīties. Parādiet bērnam ziepju burbuļu pūšanu – neatrodas neviens pats, kas nevēlētos arī pats apgūt prasmi „izveidot lidojošo, mirdzošo bumbu”. Tātad bērnu ieinteresēšanā arī jauna darbība ir svarīgs apstāklis, tikai jāraugās, lai tā nebūtu par sarežģītu vai pārāk vienkārša, jau zināma. Svarīgi, lai uzdevums būtu tāds, kuru veicot, bērns jau iekšēji būtu orientēts uz panākumu un sevis apliecināšanu.
Zināma saistība ar bērna iekšējo motivāciju darbībai ir ari pedagoga novērtējumam – ārējai parādībai. Pēc biheivioristu viedokļa, bērna darbībai ir vajadzīgs pastiprinājums, ko dod pozitīvs pieaugušā atbalsts. Vispopulārākais ārējais pastiprinājums ir uzslava. Pie ārējiem pastiprinājumiem pieder arī neverbālā rīcība – pedagogs uzsmaida, noglāsta vai kā citādi pauž savu atbalstu bērna darbībai.…
