3. uzdevums – veikt savas pedagoģiskās darbības pašvērtējumu par praksi kopumā.
Jāatzīst, ka prakses laikā bija situācijas, kuru risinājumam vēl nespēju pieņemt pareizāko lēmumu. Iespējams pietrūkst teorētisko zināšanu bāze vai arī zināšanas ir, bet nespēju tās identificēt praktiskajā darbībā. Šādos gadījumos nenovērtējams ir pieredzējuša pedagoga atbalsts, ko prakses laikā arī saņēmu. Padomu neliedza ne prakses vadītāja, ne pirmsskolas izglītības skolotāja grupā, kuru vēroju un kurā organizēju atsevišķus dienas rita cēlienus. Tomēr intuitīvi bija sajūta, ka situācija ir jārisina tieši tā, kā tas tika izdarīts, līdz ar to prakses laikā manī stiprinājusies pārliecība, ka jāuzticas „pedagogam” sevī, pastāvīgi jāpapildina gan teorētiskās, gan praktiskās zināšanas, ņemot vērā jaunākās tendences, pētījumus un to rezultātus pirmsskolas izglītības jomā.
Skolotājam svarīgi apzināties, ka bērna personības attīstība notiek visas dienas ritā – sākot ar bērna ierašanos pirmsskolā līdz bērns atvadās, lai dotos mājās. Un arī tad nekas nedz pārtrūkst, nedz apstājas, jo bērns emocijas, iespaidus „pārnes” mājās. Tādēļ arī ģimenes iesaistīšanai bērna personības vajadzību attīsīšanā ir ļoti būtiska loma. Prakses laikā, tiekoties ar vecākiem pēcpusdienas cēlienā, pārrunājām bērna tās dienas veiksmes, manus vērojumus. Lai sadarbība ar vecākiem būtu efektīva un pirmsskolā uzsāktais darbs veiksmīgi turpinātos arī mājās, esmu secinājusi, ka būtisks ir informācijas pasniegšanas veids – vecāki, kas pēcpusdienā pēc darba ierodas pēc bērna, ir noguruši, nevaļīgi, nereti sarunai ar grupas skolotāju velta tikai pāris minūtes. …