J.Ošleja valoda ir precīza un bagāta. Tomēr ir neizprotama autora vēlme tekstā izmantot atšķirīgos un konfliktējošos apzīmējumus šā brīža ekonomiskajai situācijai – šobrīd populāro salikteni dižķibele un terminu krīze. Notiekošajiem un aprakstītajiem procesiem ekonomikā ir tāds pats raksturs kā krīzei pacienta slimības gaitā. Vārdam krīze nav nekā kopīga ar latviešu literāro vārdu – ķibele vai tā etnoloģisko cilmes vārdu – Kibela , kas apzīmē dievieti, dabas mātes personifikāciju. Ja vārda ķibele tulkojums angliski ir accident, krieviski – оказия, pēc būtības galīgs notikums vai pabeigta darbība ar negatīvām sekām, nevis grūtībās nonācis process. J.Ošlejs veiksmīgi izmanto lasītāja viedokli ietekmējošus līdzekļus – piemērus, apgalvojumu apstiprinājumu un izskaidrojumu, argumentētu valodu, līdz ar to uzskatāms, ka teksta valoda ir ietekmīga.
Autors darba tēmas ilustrācijai izmanto piemēru no zinātniskā raksta par bērnu dārza piemēru, jo jautājums par bērnu audzināšanu un uzraudzību ir aktuāls reproduktīvo vecumu sasniegušiem cilvēkiem. Turklāt, ievērojot aktuālās problēmas Latvijas izglītības sistēmā, tas rada un pastiprina saprotamības efektu lasītājam.
Pretrunīgi vērtējama ir autora vēlme balstīties uz rietumos pieņemto profesionalitāti vērtējošo metodi – tituls, proti – tituls rada uzticību – “Nobela prēmijas laureāts Pols Krugmans norāda...”, “Džona Meinarda Keinsa izstrādāto teoriju...”, u.c., t.i. netiek izmantota empīriskās pierādīšanas metode, bet pierādījums izmantojot iepriekš nosauktu autoritāti.
…