Ruņas upes ielejā raksturīgas augsnes ir velēnu podzolaugsne un pseidoglejotā augsne. Pie ietekas Apšē raksturīga kūdrainā podzolētā glejaugsne. Upes ielejas augšņu cilmiežu sastāvs ir smilts, mālsmilts un smilšmāls, māls. Augsne un piemērotie klimatiskie apstākļi ļauj pastāvēt vairākiem izciliem Eiropas nozīmes mežu biotopiem.
Ruņas upe baseins ietilpst Ruņas upes dabas liegumā, kas ir unikāli veidota teritorija, kurā sastopami izcili Eiropas nozīmes mežu biotopi - nogāžu un gravu meži, ozolu meži, kā arī jauktu ozolu, gobu un ošu meži. Teritorija ir maz skarta un aizaugusi ar platlapju un skuju kokiem. Liegumā aug vairākas aizsargājamas ziedaugu sugas, tajā skaitā arī aizsargājamas sēņu sugas – melnās zvīņbekas (Strobilomyces floccopus) – atradne (DAP, 2010). Upē mīt parastās upes zivis, kā foreles, ienāk laši, taimiņi, zuši (Cinovskis, Kavacs, 1994).
Upes baseina teritorijas zemes lielākoties aizņem meži (pēc maniem aprēķiniem 35,05 % no upes baseina laukuma). Liela daļa Ruņas upes baseinā esošās zemes ir aizaugušas un upe tek cauri dabas liegumam – Ruņupes ieleja, līdz ar to izmantojamās zemes cilvēku saimnieciskajai darbībai šeit ir salīdzinoši maz. Purvi sastopami reti (pēc maniem veiktiem aprēķiniem 0,48 % no upes baseina laukuma), līdz ar to kūdras ieguves resursu iegūšana nav izplatīta.
Lielākās apdzīvotās teritorijas upes tuvumā ir Priekule, Gramzda un Vaiņode. Tā kā teritorija ir vidēji blīvi apdzīvota, tad piesārņojums upei nav liels. Jāatzīst, ka arī likumi par dabas aizsardzību (Ruņupes ieleja), ierobežo cilvēka darbību šajās teritorijās un līdz ar to samazina piesārņojuma risku (Turlajs, 2004).
Ruņas upe ir salīdzinoši maza un līkumota Latvijas upe, tāpēc arī pieejamās informācijas par šo upi ir ļoti niecīgā daudzumā. Literatūras avotos nav informācijas, ka upe kādreiz būtu izmantota enerģijas ieguve. Tā kā Ruņas upe atrodas ļoti skaistā un savdabīgā vietā un ietilpst dabas liegumā, to ļoti plaši izmanto ekotūrismā un zvejniecībā.
…
