Daudzās ES valstīs vairumam valsts nodarbināto ir piešķirts ierēdņu statuss. Tas nozīmē, ka viņu rīcību regulē civildienesta likums un tam pakārtotie tiesību akti, nevis vispārīgā darba likumdošana, kas nosaka minimālos standartus līguma attiecībām starp darba devēju un darba ņēmēju privātajā sektorā. Tā tas ir Bulgārijā, Francijā, Grieķijā, Īrijā, Nīderlandē, Portugālē un Spānijā.
Apvienotā Karaliste ir īpašs gadījums: ierēdņiem ir speciāli noteikumi, kas tiem piešķir ierēdņu statusu. Konstitucionālie principi piešķir šo lemtspēju Kabinetam (Karaliskā prerogatīva). Tas, cita starpā, izskaidro, kāpēc šajā valstī nav likuma par civildienestu. raksturīga izšķirība starp ierēdņiem, kuri ir darbinieki, kam piešķirtas valsts pilnvaras (aptuveni 40% no publiskā sektora nodarbinātajiem) un pārējie, uz kuriem attiecināta vispārīgā darba likumdošana. Iemesls, kāpēc Vācijas Konstitūcija nosaka šādu modeli un kritērijus, kur novilkt līniju starp Beamte (ierēdņiem) un Angestellte (valsts nodarbinātajiem), ir fakts, vai tiek vai netiek pildītas funkcijas, kas saistītas ar publisko pilnvaru izpildīšanu. Tiek uzskatīts, ka ierēdņi ir valsts “rokas”, kas spēj apkalpot jebkādu valdību, kas ir pie varas (politiskās neitralitātes princips), un kas atbilst par savu rīcību likuma priekšā. Koncepcija par „publisko (valsts ) pilnvaru izpildīšanu” ir cieši saistīta ar jautājumiem par valsts interesēm, likumu un kārtību, valsts suverenitāti, likumu piemērošanu un tā tālāk. Tomēr arī universitātes profesoru divi augstākie līmeņi ir ierēdņi, kaut arī viņiem ir īpaši noteikumi. Tie, kas nav ierēdņi, tiek uzskatīti par tādiem, kas strādā savā profesijā valsts tautsaimniecības publiskajā sektora vai arī dienestos, kas tiek finansēti no valsts budžeta.
Kopvērtējumā uz ierēdņiem attiecas tiesiskie principi un obligātie noteikumi, kas izriet no viņu konkrētās atrašanās vietas valsts hierarhijas struktūrā. …
