Ar piegādes līgumu viena puse (piegādātājs) uzņemas piegādāt otrai (pasūtītājam) noteiktu lietu par zināmu cenu.
Piegādātājam nav tiesības atteikties no uzņemtās saistības, kaut arī piegādi apgrūtinātu vēlāk iestājušies apstākļi.
Pasūtītājs gan var pārgrozījušos apstākļu dēļ atteikties no līguma, bet viņam tādā gadījumā jāatlīdzina piegādātajam visi zaudējumi.
Kad piegādātājs pieprasīto lietu piegādājis, līdzēju tiesiskās attiecības apspriežamas pēc pirkuma līguma noteikumiem.
Ja piegādes līguma priekšmets ir zināma darbība, tad šim līgumam piemērojami uzņēmuma līguma noteikumi.
Uz līgumiem par piegādēm valstij attiecas tiklab iepriekšminētie noteikumi, kā arī likumi par valsts darbiem un piegādēm.
Piegādes līguma definīcijai Civillikumā nav sevišķi veiksmīga : piegādes būtību un atšķirību no citiem atsavināšanas līgumiem nevar izskaidrot ar vārda "piegādāt" palīdzību. Piegādes līgums bija izvērsti regulēts un plaši pielietots Padomju Savienībā. Paredzams, ka valstīs uz austrumiem no Latvijas arī turpmāk kādu laiku vadīsies no padomju civiltiesību teorijā izstrādātās definīcijas, atmetot norādi par plānošanas aktu iedarbību. Šajā definīcijā kā piegādei tipiskas pazīmes ir norādītas preču periodiska nodošana, piegādājamās preces līguma noslēgšanas brīdī vēl nav saražotas, līguma izpilde notiek pēc ievērojama laika sprīža notecējuma pēc līguma noslēgšanas, maksājumi atbilstoši preču piegādei arī notiek periodiski. Analizējot Civillikumu, var konstatēt, ka iespēja noslēgt līgumu par vēl neesošas, nākotnē saražojamas lietas atsavināšanu ir būtībā vienīgā nozīme, kas piegādi atšķir no pirkuma. Jāpiebilst, ka agrākā civilkodeksa definīcija neprasīja kategoriski, lai piegādes līgumu slēgtu tikai par vēl nepastāvošām lietam, vairumtirdzniecības organizācijas bieži slēdza piegādes līgumus, kuros apņēmās piegādāt noliktavās esošās preces. Ne vienmēr piegāde izpaudās periodiskā lietu nodošanā, varēja būt līgums par kuģa vai velmēšanas stāva piegādi vienā paņēmienā. Īsāks vai garāks laika sprīdis starp līguma noslēgšanu un izpildi var būt gan pirkumā, gan piegādē .
Priekšstatu par piegādes līguma vēsturisko veidošanos Latvijā var gūt no prof.V.Sinaiska 1934.gadā sagatavotā un mašīnrakstā 2 grāmatās izdotā apskata "Latvijas civiltiesības ", kas ietver Latvijas vietējo likumu 3.daļas un Krievijas likumu kopojuma l0.daļas analīzi pirms 1937.gada Civillikuma pieņemšanas. V.Sinaiskis norāda : "Pēc vispār atzīta principa piegāde ir pirkuma pārdevuma līguma veids. Tomēr likumdošanās, kur piegāde tiek regulēta sevišķi, ievērojot apgrozības dažādības galvenokārt ar valsti, (piegāde) ir atsevišķs līgums. No tā izriet, ka piegāde nav vairs pirkuma līguma veids, pateicoties vienam vai otram īpatnējam juridiskam formulējumam dažādās likumdošanas, bet tā pēc savas juridiskās dabas ir pirkšanas pārdošanas līguma veids. Kā pēc l0.sējuma, tā pēc 3.d. piegādes līgumi tiek regulēti kā patstāvīgi tipiski līgumi. Neskatoties uz to, trešajā daļā tieši teikts : tiklīdz priekšmets no saistību uzņēmušās puses piegādāts, tā arī partu (pušu) attiecības, kas attiecas uz viņu tiesībām, tiek noteiktas ar "pirkšanas līguma noteikumiem". "K.Čakstes 1938.g. sarakstītajā darbā mēģināts izmantot citu nošķiršanas pazīmi : "Atšķirībā no pirkuma līguma te ir tāda, ka te "apņemas piegādāt", bet pirkuma līgumā - "apņemas nodot". Piegāde ir plašāks jēdziens – tur jāgādā arī par transportu. Transporta risks, ko nes piegādātājs, ir ļoti nepatīkams ". Apgalvojums par nepatīkamo transporta risku ir pamatots. Taču starpība starp "piegādāt" un "atdot" nav sevišķi liela : arī pirkuma līgumā, ja pircējs atrodas citā vietā, pārdevējam ir lieta līdz viņam jāaizgādā - pārdotā lieta jānodod pircējam īstā laikā un īstā vietā. Savukārt piegādes līgumā var būt noteikts, ka pircējs saņem lietu piegādātāja noliktavā. Gan pārdevējs, gan piegādātājs lietas nogādei var noslēgt pārvadājuma līgumu ar transporta organizāciju. Tad atbildību par lietas saglabāšanu nes vadītājs pārvadātājs, taču nepatīkamais lietas nejaušais bojāejas risks vai nosūtītajam vai saņēmējam.
Valstīs uz Rietumiem no Latvijas arī nav skaidri nodalīti pirkuma un piegādes līgumi. Dominē pirkuma līgums. ANO Konvencijā par preču starptautisko pirkumu (Vīne 1980.) ietverti noteikumi, kas attiecas uz ilgstošu sadarbību ar pirkuma priekšmeta nodošanu pa daļām (partijām), nogādāšanas un pieņemšanas procedūrām, periodiskiem norēķiniem, tas ir, par daudz ko piegādei raksturīgu. Varētu domāt, ka piegādes regulējumam vajadzētu būt tirdzniecības kodeksos (likumos). Tomēr atsevišķu sadaļu par piegādi nav ne ASV Unificētās tirdzniecības kodeksā, ne Vācijas Tirdzniecības likumā. Izskaidrojumu var atrast senatora Dr.Augusta Lēbera grāmatā "Tirdzniecības tiesības", kas rokraksta veidā ar pavairojamo aparātu iespiests 1924.gadā. Dr.A.Lēbers parāda, ka pirkuma līgums var būt daudzveidīgs, ka pilnībā aptver tās iezīmes, kas dažkārt tiek nosauktas par piegādei raksturīgām. Tirdzniecības pirkums var būt gan preces atrašanās vietā, gan distances pirkums, kad prece neatrodas līguma slēgšanas vietā. Var izmantot tādus līguma paveidus, kā pirkums uz pieprasījumu ar piegādi zināmās partijās - periodiski vai atkarīgi no pieprasījuma vai pēc vajadzības, pirkums ar iepriekšēju samaksu utt.
Puses savu ekonomisko attiecību regulēšanu var izvēlēties kā pirkuma tā piegādes juridisko formu. Tā vai citādi vairums strīdu būs risināmi vadoties no pirkuma līguma noteikumiem. Ja puses izvēlēsies piegādes līgumu, jāatceras, ka tā būtiskās sastāvdaļas tāpat kā pirkumā ir priekšmets un cena. Nekas vairāk. Taču, ja līgums būs par ekonomiskiem sakariem ilgākā laika periodā un par vairākkārtīgi nododamām lietu partijām, tad ir jāpapildina līgums ar dažādu nejaušu sastāvdaļu iekļaušanu. Te labu ierosmi un paraugu var gūt no piegādes tradīcijām Eiropā, ASV, Krievijā un citās valstīs.
Līgumā vai specifikācijā, kas ir līguma neatņemams pielikums, vēlams sīki raksturot piegādājamās preces, noteikt ne tikai to kopējo daudzumu, bet arī sortimentu, katras sortimenta pozīcijas raksturojošos rādītājus, piemēram, uzvalku lielumu, augumu, krāsu, modeļa numuru, elektroierīču komplektību, kvalitātes kritērijus. Attiecībā uz samaksu vēlams vienoties ne tikai par kopējo summu, bet arī par maksājumu kartību, pievienotās vērtības nodokļa maksāšanas pienākumu. Izpildes kārtība detalizējama, norādot piegādājamo preču partiju apmērus, iekraušanas minimālās normas, iepakojumu, marķējumu, paziņošanas kārtību, preču pieņemšanas un tajā konstatēto pārkāpumu fiksēšanas kārtību. Līgumā ir iespēja noteikt līgumsodus gan par nokavējumu, gan kvalitātes, komplektības, gan norēķinu pārkāpumiem, pie tam var precizēt līgumsoda un zaudējumu saistību, piemēram, nosakot kumulatīvus līgumsodus. Ir pielietojama arī tirdzniecības starptautisko bāzes noteikumu "Intocerms " Latvijas komersantu savstarpējos darījumos.
…
