5. Prozas darba fragmenta valoda (leksika, mākslinieciskās izteiksmes līdzekļi)
Darba fragmenta valodā izmantotā leksika, lielākoties, ir vispārlietojamie vārdi, arī sarunvalodas vārdi kā – „viļāt”, „mēslu pikuci”, „būda”, „aizdrīvēt”. Fragmenta valoda bagāta metaforām, kas raksturo darbības vietu – Sibīriju, daudzu izsūtīto elli, „.. kur velns „ar labunakti” saka slāvu valodā”, „jau gadu viņa šajā ellē dzīvoja plecu pie pleca ar Sofiju .”
„Kad Sofija slēdza vaļā savu valodu” vai „Kad Sofija turēja savu valodu aizslēgtu”, tā ar metaforām Nora Ikstena raksturo represēto savstarpējās attiecības.
Metaforas raksturo arī Sofijas un Eleonoras apziņas pārmaiņas:
„Tad nu viņas, krēslai nākot, ar drojeņu vainagiem galvā gulēja upes stāvajā krastā, aizdūmojot savu apziņu savādā, alkainā skaistumā.”
Metaforas „ar tauriņveida tīkliem vīri zvejoja dvēseles”, „.. cik smagi elpot aiz bailēm pārkurinātu gaisu”, atklāj baismās izjūtas, kas saasina iekšējā līdzsvara zudumu.
„Eleonora redzēja tiltu kā varavīksni.” Stāstā šis salīdzinājums atklāj nevis gaišus apsolījumu, bet iznīcības ceļu, pa kuru aiziet nebūtībā Sibīrijas upuri.
Ļoti smagas dzīves brīžos asaras mijas ar smaidiem. Tiesa, šie smaidi ir it kā neiederīgi pārāk traģiskā situācijā, bet tie izsaka vēlēšanos izturēt.
Fragmenta 2 pēdējās rindkopas lasāmi teikumi – pretstatu izteicēji:
„Sofija siltajā ziemeļu pusē redzēja rietošās saules ceļu, laivu, iedegušus vīrus košos kreklos... Sofija smaidīja.”
Tālāk seko pretstats:
„Tilts bija stāvgrūdām ļaužu pilns. Bet viņi tikai radās un radās uz tilta un mēģināja spraukties cits citam garām. Ik brīdi kāds malā nospiests cilvēks iekrita ūdenī un noslīka. Upē pārcēlājs cēla noslīkušos ārā no ūdens un guldīja savā laivā. Eleonora raudāja.”
Atbildes nav arī retoriskajam izteikumam: „.. mēs arī gribam saglabāties, tāpat kā viņu mūmijas.”
…
