Visiem zināmais princips, ka cilvēka darbs ir vērtējams tikai saistībā ar visu viņa dzīvi, M.Lutera pētniecībā iegūst īpašu nozīmi. M.Luteram visas teoloģiskās atziņas bija eksistenciāli nozīmīgas. Arī visi viņa neskaitāmie raksti nav radušies pēc kāda iepriekš izveidota plāna, bet tapuši daudzo diskusiju rezultātā. Tomēr visu viņa izteikumu pamatā vienmēr ir bijusi stingra pamatkoncepcija. Ne par vienu citu 16.gs. cilvēku nav zināmas tik daudzas viņa dzīves un ikdienas detaļas kā par M.Luteru.
Pēc Lutera daudzajiem rakstiem, priekšlasījumiem, manuskriptiem, sprediķiem un to pierakstiem, bet īpaši vēstulēm var precīzi pa dienām un stundām uzrakstīt visu viņa biogrāfiju. Taču vienlaicīgi tas ir arī ļoti grūts darbs, jo nav viegli orientēties milzīgajā informācijas klāstā, kā arī daudzajās Lutera dzīves un tā laika lielo politisko notikumu un laikabiedru izteikumu kopsakarībās. Par Lutera jaunību līdz 16.gs. 20.g. beigām, atlaidu diskusijai un Zemnieku karam ir ļoti daudz materiāla. Taču diemžēl nav neviena plašāka biogrāfiska pētījuma par Luteru vecumā. Joprojām trūkst izsmeļošas Lutera biogrāfijas, kas detalizēti parādītu visu viņa dzīvi 16.gs. pirmajā pusē.
M.Lutera biogrāfija tomēr nav tikai rūpīgs viņa dzīves ceļa restaurējums, saistīts ar tā laika politisko un garīgo vēsturi. Svarīga ir arī autora personīgā attieksme un vērtējums. Personīgo attieksmi rāda tas, kādu nozīmi autors piešķir vēsturiskās attīstības faktoriem Lutera dzīvē, kā, piemēram, baznīcas pagrimumam viduslaiku beigās, jaunajām renesanses un humānisma kustībām, duālismam starp ķeizara un teritoriālo varu vai saimnieciskajiem pārkārtojumiem un sociālās rūgšanas procesiem, kas sākās jau 15.gs. beigās un savu kulmināciju punktu sasniedza Zemnieku kara laikā.
Luters dažkārt vēlāk ir pieminējis visai bargo audzināšanu tēva mājās. Bet, ņemot vērā to, ka bērnu audzināšana tolaik salīdzinājumā ar mūsdienām vispār bija ļoti stingra, viņa pārdzīvojumi nav nekas īpašs, – kā zināms, Luters ir saglabājis sirsnīgas attiecības ar saviem vecākiem līdz viņu mūža beigām. Tāpēc Lutera turpmāko dzīves ceļu nevar pamatot ar kādu tēva un dēla iekšēju konfliktu. Arī Lutera vecāku reliģiozitāte ne ar ko īpašu nav izcēlusies. Viņi ir bijuši dievbijīgi cilvēki un, tāpat kā daudzi tajā laikā, iespējams, arī zināmā mērā māņticīgi, bet visumā tomēr ļoti praktiski domājoši cilvēki. Tāpēc Lutera bērnībā un jaunībā laikam visuzkrītošākais ir tieši tas, ka nekas īpašs, kas iezīmētu viņa turpmāko dzīves ceļu, tajā nav atrodams.
Daudz lielāka nozīme M.Lutera personības veidošanās procesā ir bijusi viņa skolas gadiem Magdeburgā un Eizenahā. No 1497. Līdz 1498.g. Luters gāja Magdeburgas Domskolā, kurā mācīja devotion moderna kustības brāļi. Tātad Luters kādu laiku ir vistiešākajā veidā saskāries ar visdziļāko viduslaiku dievbijības kustību un iepazinis vēlīno viduslaiku baznīcu ne tikai no tās pagrimuma puses. …
