Henriks Ibsens „Heda Gāblere”
1. TESMANE JAUNKUNDZE: „Jā... Un tie, kas bija pret tevi... un gribēja tev aizšķērsot ceļu... Tie nudien netiek uz augšu.” Pēc principa – kas citam bedri rok, pats tajā iekrīt; kā arī dots devējam atdodas. Kā apiesimies pret citiem, tāpat arī dzīve pret mums.
2. ELVSTĒDES KUNDZE: „Un viņš... no savas puses... viņš savā ziņā mani ir padarījis par īstu cilvēku. Iemācījis mani domāt – un saprast šo to.” Domāšana, šī universālā un neizskaidrojamā parādība, kas cilveku atšķir no dzīvniekiem... Jā, ticu, ka tieši tā ir viena no cilvēcības galvenajām izpausmēm un apliecinājumiem. Prāta neizzināmā un līdz galam neatšifrējamā darbība.
3. HEDA: „Un tad vēl tas visgrūtāk paciešamais...”
BRAKS: „Nu, kas?”
HEDA: „Mūždien būt kopā ar vienu un to pašu...” Nepieciešams atrast īsto cilvēku, pirms spert tik drošu soli, kas vienos uz mūžiem. Tomēr, pat, ja jūtamies tādu atraduši, var uzmākties šaubas un bailes par to, ka iespējams palaižam sava dzīvē ko labāku garām, jo nekad jau nevaram skaidri zināt, ja neesam pārbaudījuši simtprocentīgi visus gadījumus, kas, protams, nav nemaz iespējams. Taču arī tā nav nekāda dzīve, nemitīgi sevi šaustot „kā būtu, ja būtu...”, tā ietā nav jāspriež kā varētu būt, jāpieņem to kā ir. Un ja būs kā savādāk, tad acīm redzot tam tā būs lemts notikt, taču laikam priekšā aizsteigties nav mūsu spēkos.
4. BRAKS: „Vai zināt ko? Tādas... teiksim, tādas trīsstūra attiecības... nāk par labu visiem dalībniekiem.” Tā teikt, rutīnas aizgaiņāšanai. Grūti pateikt, cik ētiski tas ir pret pašiem trīsstūrī iesaistītajiem, taču, ja reiz tas notiek vienam ar otra ziņu un piekrišanu, iespējams tas palīdz saglabāt to šaudīgo dzirksteli attiecībās un neļauj ugunij apdzist. Taču, acīm redzot cilvēks neizjūt pietiekošu dvēseles tuvību ar otru, ja, intereses uzturēšanai, nepieciešama vēl kāda trešā persona.
5. BRAKS: „Man liekas, vaina ir citur.”
HEDA: „Kur tad?”
BRAKS: „Jūs nekad neesat piedzīvojusi īstus zaudējumus.” Tas, kam nekad nav klājies tā pa īstam slikti, mūždien žēlosies par saviem ikdienas nenozīmīgajiem sīkumiem. Tāpat kā nekad nav tik labi, lai nevarētu būt vēl labāk, līdzīgi var teikt arī par nelaimēm – nekad nav tik slikti, lai nevarētu kļūt vēl sliktāk. Taču to mēs apzināmies parasti tikai tad, kad jau ir par vēlu un ir kļuvis vēl sliktāk. Tā teikt, to, kas mums bijis, novērtējam tikai tad, kad mums to atņem.
6. LĒVBORGS: „Vai pamatā tomēr nebija mīlestība? Vai no jūsu puses nebija tā, ka jūs gribējāt nomazgāt mani tīru... kad biju patvēries pie jums līdz ar savu atzīšanos?” Vislabākais mīlestības apliecinajums, ko otram varam izrādīt ir absolūta atklātība un uzticība, kad esam otram atdevuši sevi visu, noģērbuši visus tos uzslāņojumus, ko mums uzstiepusi sabiedrība un mēs paši, kad otram atklājamies pavisam dvēseliski tīri, kādi esam patiesībā. Nav viegli kam tādam uzdrīkstēties un arī ne katrs to ir pelnījis.
7. HEDA: „Man bail no skandāla.”
LĒVBORGS: „Jā, Heda, tas būtībā ir mazdūšīgi.” Bailes no tā, ko galvenokārt domās citi. Jādzīvo taču ir priekš sevis.
…
