Dzejolī bieži tiek uzsvērts piederības vietniekvārds – mans, kā arī uzsvērts personas vietniekvārds – tu. Mans dēls, mans dzeguzēns, man nepiederīgo, radniecīgais mūsos, mūsu klātbūtni, tu esi mans, tevi meklējusi, tu turpini. Tas apliecina, ka liriskajam Es ir svarīga šī piederība, tomēr tā ir trausla piederība, kas jebkurā mirklī var pajukt, jo tu ir – mans dzeguzēns, citas perēts – un norāda uz to, ka liriskais Es runā par savu dēlu, kurš reiz ir atstāts citas sievietes gādībā, un nu atrasts no jauna. Arī konstatējums – man pilnam nepiederīgo – ir smeldzīgs un gandrīz bezcerīgs, jo ko ļoti svarīgu dzejoļa liriskais Es ir nokavējusi attiecībā uz savu dēlu, viņa nav bijusi klāt savam dēlam augšanas procesā. Izvēlētā forma – pilnam nepiederīgo – ietver sevī vairākas pozīcijas: 1. ir pilnīgi nepiederīgs – svešs; 2.ir savējais /piederīgs/, tomēr ne līdz galam /nav pilns/. Kontrasts svešais – savējais, arī kā liriskā Es konflikts pašai ar sevi – lai arī mans dēls, bet vai viņš ir mans? Cik daudz drīkst saukt par savējo, ja audzinājusi ir cita sieviete? Priedēklis – ne, kas ir lietots vārdam ne- piederīgo, tik pat labi varētu attiekties arī uz vārdu – pilnam – ne-pilnam piederīgo, pilnam ne-piederīgo – vārdu semantika no tā nemainās, mainās tikai …
