Būvmateriāli

7. Plastmasas, to izejvielas un fizikāli - ķīmiskās īpašības.
Par plastmasām sauc materiālus, kuri ir plastiski noteiktos ražošanas etapos un kuru svarīgākā sastāvdaļa ir sintētiskās sveķveida augstmolekulārās vielas – polimēri. Plastmasas izgatavo no polimēriem –dabiskiem vai mākslīgiem. Pārstrādes procesā tās iegūst vajadzīgo formu un stabili saglabā to Plastmasas ir samērā jauni materiāli to tehnoloģija un lietošana attīstās un paplašinās. To lietošana būvniecībā palīdz samazināt celtniecības izmaksas un dažādu krāsaino un melno metālu un kokmateriālu patēriņa samazināšanu.
Plastmasu galvenie komponenti: polimēri(saistvielas),pildvielas, plastifikatori, cietinātāji krāsvielas un stabilizatori. Plastmasas var atliet formās, presēt, štancēt, atmiekšķēt un izspiest caur veiduzgali.
Plastmasu porainība, izņemot speciāli izgatavotos siltumizolācijas porainos izstrādājumus, ļoti maza. Plastmasas stiprība ir liela. Plastmasu ar pulverveida pildvielu spiedes robežstiprība ir 1000-1500kg/cm2, stikla plastikātu stiepes un spiedes robežstiprība dažreiz sasniedz 3500kg/cm2. Ūdens uzsūktspēju daudzām plastmasām ir ļoti maza. Visbiežāk tā ir procenta desmitdaļās. Ūdensizturība, kā arī izturība pret sāļu, skābju un sārmu šķīdumiem un dažādām skābām gāzēm lielākajai daļai plastmasu ir ievērojama. Plastmasai ir neliels siltumvadītspējas koeficients – var pieņemt tādu pašu kā koksnei. Elektrovadītspēja ir neliela. Nelielā termo izturība(70...200c )Salīdzinājumā ar stiklu un keramiku tām ir maza virsmas cietība .Tām raksturīga arī paaugstināta plūstamība :pat nelielu slodžu iedarbībā sākas plastmasu tecēšana Vairāku plastmasu būtisks trūkums ir paātrināta novecošna –virsma tumšojās un spontāni plastmasas sairst.
…