Areālu diagnoze

1.Ievads
Vieta, kurā mūsdienās ir sastopama suga (taksons) tiek saukta par areālu, kur tā spēj pilnībā attīstīties, dzīvot un dot auglīgus pēcnācējus. Divi identiski areāli dabā var pastāvēt tikai simbiozes gadījumos, bet citādi divi vienādi areāli nepastāv, tomēr tos var klasificēt pēc vairākiem parametriem. Bioģeogrāfijā ir iedalītas četras dimensijas, kuras ietvaros klasificē areālus. Viena no tām ir zonalitāte, kas saistīta ar dabas apstākļu maiņu virzienā no ekvatora uz poliem. Šajā dimensijā izdala 10 bioģeogrāfiskās zonas: arktiskā, boreālā, temperātā, submeridionālā, meridionālā, boreosubtropiskā, austrosubtropiskā, austrālā un antarktiskā. Nākošā dimensija ir kontinentalitāte, kur sauszemi pēc kontinentalitātes pakāpes dala četros sektoros – okeāniskais, subokeāniskais, subkontinetālais un kontinetālais. Lai raksturotu sugu izplatību pa kontinentiem un to daļām, izmanto sektoritātes dimensiju. Tā atšķiras katram autoram atkarībā no mēroga, kādā sugu areāli tiek skatīti un no pētāmās teritorijas. Viduseiropā pamatā izmanto šādus sektorus: Cirkum-, Eiropas, Eirāzijas, Eirosibīrijas. Kā ceturto izdala augstumjoslojuma dimensiju, kas pēc būtības ir līdzīga zonalitātes dalījumam, tikai tiek vērtēts vertikālā skatījumā, jo kalnos palielinoties augstumam virs jūras līmeņa, secīgi mainās veģetācijas zonas.
Sugas areāla aprakstīšanu sauc par areāla diagnozi, ko veido no tā, kādas bioģeogrāfiskās zonas un sektorus suga aizņem. …