VIEGLI RUNĀT, GRŪTI PAVEIKT   Jums ir iespēja ieteikt šo eseju izlasīt un novērtēt saviem draugiem

04.02.2010.

Eseja Viegli runāt, grūti paveikt Sapņi- ilūzijas, kuras rodas miega laikā, kad cilvēka smadzenes uz brīdi atslēdzas. Sapņi- tās ir cerības, dvēseles lūgšana pēc kaut kā labāka. Divas pilnīgi dažādas definīcijas, bet katra par sevi patiesa. Arī vārdam „Ministru prezidents” ir divas definīcijas- cilvēks, kurš glābj mūs visus, strādā, lai mēs dzīvotu labāku dzīvi stabilā valstī, vai- šī ir tā otra persona, kuru mēs šad un tad redzam gulšņājam pie sava galda, uz kura pat nestāv zīmulis vai pildspalva, kur nu vēl kāds dokuments. Kas vairāk atbilstošs, lai lemj katrs pats! Optimisti droši apgalvos, ka patiesībā šis cilvēks mums palīdz, un tautai viņam būtu par to jāpasakās. Pesimists teiktu, ka nekam vairs vispār šajā valstī nevar ticēt un nekam nevar uzticēties! Bet reālists? Viņš , es domāju, teiktu: „Kamēr mēs, tauta, sapņojam un dzīvojam savās ilūzijās, cerot uz kādu brīnumu, tikmēr mūsu Ministru prezidents tīri burtiski sapņo un viņa smadzenes ir uz brīdi atslēgušās, kamēr citi, viņam ļoti tuvu esošie lemj Latvijas Republikas nākotni, protams, sev par labu. Es vēlētos būt optimiste un tomēr ticēt mūsu Ministru prezidentam, bet nespēju, jo esmu vairāk reāliste. Man, ja godīgi, smiekli nāk par to, ka es- četrpadsmit gadus jauna meitene, šādi izsakos par cilvēku, kuram ir augstākā izglītība, prestižs amats, bet es tāda neesmu vienīgā, vai ne? Manuprāt, ja mani ieceltu šādā amatā, mani cienītu vairāk nekā dažu labi valstsvīru. Skatoties televīzijas pārraides, mēs visi varam secināt, ka būt Ministru prezidentam ir diezgan viegli- darbā ierodies ap deviņiem no rīta, pāris stundas pakavē sev laiku, paēd pusdienas, tad kādas sēdes laikā mazliet nosnaudies un, kad pulkstenis jau rāda pieci, tad paklapē blakus sēdošajam pa plecu un saki: „Eu, skaties- ārā jau tumšs, es braukšu mājās, ģimene jau laikam uztraucas!”’ No malas jau nevarot spriest, jo ne jau viss, ko rāda TV ir patiess, bet ko gan citu mēs, skatītāji, varam domāt, ja, palūrot” pāri ministra žodziņam, mēs ieraugām „džakuzi”, bet savam- apsnigušu teritoriju. Šobrīd lasot avīzes vai žurnālus, mēs bieži sastopamies ar pazīstamiem vārdiem, piemēram, Nils Ušakovs – Rīgas mērs, Tatjana Ždanoka- Eiroparlamenta deputāte un secinām to, ka Latvijas galvaspilsētu pārvalda krievs un to, ka Latviju Eiropā pārstāv krieviete. Tātad īstenībā to, pret ko latvieši cīnījās trešās atmodas laikā, paši ir ielaiduši atpakaļ. Latvieši vēlējās būt brīvi no krievu vispārraudzības, lai paši lemtu savus likteņus, bet, skat, kas valda un ieņem valstī vitāli svarīgus amatus? ... Ko es mainītu? Visu- es censtos labot visas kļūdas, kuras ir pieļāvuši, es pat teiktu- radījuši valstsvīri šajos neatkarības gados. Lai gan, kurš gan var tā godīgi pateikt, iespējams, arī es šo amatu vēlētos tikai naudas un varas dēļ, jo šobrīd es cīnos pret pastāvošo iekārtu tikai tāpēc, ka divām trešdaļām Latvijas iedzīvotāju materiālais un sociālpsiholoģiskais stāvoklis ir zem kritiskās robežas, tas ir izmisums un bezizeja!!! Ja nu arī mani pārņemtu alkatība, es mācētu dalīties- man ir un būs citiem, jo tie taču ir mani pavalstnieki! Kurš gan teica, ka es Latvijai būtu tas īstais cerību stars- es pagaidām pati vēl ceru! Katra balss, kuru cilvēks atdod, ticot, ka tādejādi spēs savai tēvzemei palīdzēt, ir zelta vērtē! Sapņiem ir divas definīcijas- par kuru TU balsotu?

Publikas vērtējums:

Lai pievienotu savu vērtējumu:

• Reģistrētie Atlants.lv lietotāji (autori) var vērtēt esejas bez maksas, tiem nepieciešams autorizēties savā profilā;
• Nereģistrētiem apmeklētājiem nepieciešams sūtīt SMS ar tekstu AT W1905 un vērtējumu no „1” (zemākais vērtējums) līdz „5” (augstākais vērtējums) uz numuru 1800, piemēram, AT W1905 4. Pakalpojums pieejams LMT, Tele2 un Bite klientiem. Maksa par īsziņu: EUR0,50.

Atpakaļ