...UN ES STĀVĒJU VIENS, PRETĪ TEV - BAISĀ PASAULE... |
| Jums ir iespēja ieteikt šo eseju izlasīt un novērtēt saviem draugiem
|
|
|
15.11.2007. |
Kas man rūp?
...un es stāvēju viens, pretī tev- baisā pasaule...
...bērni, mazi bērni viennozīmīgi...bērni, kuriem bijusi smaga bērnība vai arī tās klātbūtne vispār nav bijusi jūtama, manīta. Man riešas asaras un ķermeni pārņem viegli žēlabainas, pat aukstas trīsas, kad uz ielas ieraugu bērniņu ar nošmulētu sejiņu un netīrās drēbītēs. Uzreiz nāk prātā doma- viņam taču nav rūpīgo vecāku roku. Viens ar netīru seju pretī lielajai, arī bargajai pasaulei... Sāpīgi sirsniņai, ka mājās nav nevienas tevis mīlošas dvēseles. Mazajiem ir daudz grūtāk, jo iespējams nav uzticīgi palīdzīga pleca, kā tas varētu būt pusaudzim.
No masu medijiem plūst pie sabiedrības ne mazums informācijas, piemēram: pazudusi meitenīte, mazuli sakodis suns, atkritumu konteinerā atrasts tikko dzimis zīdainis, jauniete par 20 000 latiem internetā pārdod savu jaundzimušo mazuli. Un man rodas jautājums: kas tie par vecākiem un ,atvainojiet, bet „ar kuru galu” gan viņi domā?!
Dzīvoju mazpilsētā. Kā jau mazpilsētās visi viens otru parasti pamana un ievēro. Tātad, vienu dien kopā ar draudzeni gaidījām autobusu un redzējām sekojošu, galīgi manam prātam nepieņemamu skatu: citā virzienā ejošs autobuss apstājas, izlaiž pasažierus, izkāpj diezgan jauns pāris ar jaundzimušo uz rokām- māte smagā alkohola reibumā un dikti neveiklā solī „izklunkuro” no autobusa, tēvs arī iereibis, bet nedaudz mazāk manāmi... Un vienīgi, kas labi, ka bērniņš nenokrita līdz ar māti. Mūsu pirmā doma bija- jāgriežas pie pilsētas sociālā darbinieka.
Mani ļoti, ļoti šokēja šī gada rudenī notikušais Dobelē- meitenītes Diānas slepkavība. Apstākļi līdz galam vēl nav noskaidroti, taču aizdomās tiek turēti vecāki, atkal jau tie vecāki... Nebūt nenosodu visus vecākus kopumā, taču apskatu to negatīvāko pusi.
Es uzskatu, ja jau esi radījis mazu atvasīti, jābūt vismaz kaut kādai atbildības un pienākuma sajūtai un apziņai pret pēcnācēju. Bērns jāmīl, ir viņš gaidīts vai nav, ieplānots vai neieplānots, bet ir jāmīl!!!
Es bieži vien savā prātā esmu pārdomājusi, bērni, ja man tādi būs, es vismaz centīšos censties būt laba māte. Protams, savā prāta un ilūzijās var sacelt zelta kalnus un kāpnes uz paradīzi, taču censties nav aizliegts...
Kādreiz arī prātā ir iezagusies doma- nākotnē, adoptēt bērnu no bērnu nama, ar domu, lai kaut viens no daudzajiem būtu kripatiņu laimīgāks. Sajūta, ka ir kāds, kas mīl un lolo, ir sirdij pavisam silta un neizsakāmi patīkama.
Ne man vecāku izturēšanos pret saviem bērniem sodīt un tiesāt, bet man RŪP!!!
|
Publikas vērtējums:  
Atpakaļ
|
