Latvijas novembris... Iedomājieties pelēku, viendabīgu masu, un jums būs priekštats par to, kāds tas ir. Lietus un migla, mākoņi kā pārdabisku putnu ēnas, melnu melni dubļi visur, pat pilsētās - Latvijas novembris. Bet tomēr, manuprāt, tas nav tikai drūms laiks. Novembris ir kā vecais paziņa, kas katru gadu atnāk un sit pa manu dvēseli ar mazu, bet neatlaidīgu āmuriņu, atgādinādams, ka daba mirst, viss it kā apstājas un gaida. Ko gaida? Šo garo ziemu un to, kas ir pēc tās - jaunu elpu, ko sauc par pavasari.
Novembris ir nozīmīgs un īpašs mēnesis Latvijas pastāvēšanai. Šogad tas ir vēl svarīgāks, kā jebkad. Skatoties uz šiem deviņdesmit gadiem, ko mūsu valsts jau ir nodzīvojusi, es domāju par to, ka Latvijas attīstība ir atkarīga no mums - tās iedzīvotājiem. Novembrī latviešiem ir tāda savdabīga un ne visai parasta tradīcija - veļu pieminēšana. Mēs visi kādreiz mirsim un gulēsim šajā dārgajā Latvijas zemē. Bet vai mēs esam pelnījuši to, ka zeme mūs pieņem un glabā mūsu noslēpumus, ko mēs aiznesam sev līdzi? Mūsu rīcības var būt kā labas, tā arī ļaunprātīgas. Mums, cilvēkiem, ir jāsaprot, ka mēs darām pāri ne tikai viens otram, bet visai nācijai, tautai un tātad arī mūsu dzimtenei. Es gribētu, lai, kad mana dvēsele kļūs par neredzamu veli, man nebūtu kauns savas dzimtenes priekšā. Tikai tagad, kad esmu dzīva, man ir iespēja apzināties, ka arī es esmu daļiņa no šīs deviņdesmitgadīgās Latvijas vēstures. Un kaut gan manu dzīvi zinās tikai nedaudzi cilvēki, Dievs un dzimtene redz to vismazākos sīkumos. Un, kas zina, varbūt man nāksies atbildēt par katru neapdomātu vārdu un pat domu, kas nav patiesa. Kā tādā gadījumā mani pieņems dzimtā zeme?
Vējš un lietus. Salst. Manas domas par manu Latviju un sevi tumšajā kā akas dibens novembra vakarā.
|
