Lelde, vienos naktī, stāvēja ceļa malā. Viņa gaidīja zaļo gaismu, kaut arī ielas bija tukšas un klusas. Viņa bija dusmīga, septiņpadsmit gadus jauna meitene, kura tikko pārdzīvoja kārtējo strīdu ar māti.
Lija. Viņai patika lietus. Tas bija tik...vienkāršs... Lelde atlieca galvu un paskatījās uz mēnesi. Mēnessgaisma bija tik nomierinoša, tā neuzspieda savu gaismu, kā saule. Lelde pasmaidīja. Viņa nolieca galvu un paskatījās uz ielu sev kreisajā pusē. Tā bija melna un slapja, bet pa vidu savu ceļu izcīnīja balta līnija. Lēni pagriežot galvu uz otru pusi, pavērās tā pati aina, tikai šī līnija bija pārtrūkusi. Iedziļinājusies savās domās, viņa par vēlu pamanīja mašīnu, kas bez gaismas triecās viņai virsū.
Klusums. Tumsa. Lelde stāvēja viena pati tukšā vietā, tikai mazs gaismas stariņš rādija viņai ceļu, ceļu uz pašas sirdi.
Karš. Raudoši bērni, sievietes. Raudoši cilvēki. Cilvēki mirst un pazaudē mājas. Cīnās par savu dzīvību un brīvību. Nokrituši ceļos lūdzas Dievu. Ir tik daudz, bet nav nekā. Ciešanas. Vardarbība. Viegli mirst bagātie, ciešot – nabagie. Es redzu ciešanas, tālu no manis un tomēr man rūp. Es varētu palīdzēt, bet esmu pārāk tālu prom. Es gribētu, bet nedaru. Tik un tā man rūp. Man rūp šo cilvēku likteņi, jo arī es esmu cilvēks. Man rūp skatieni, kas tiek veltīti man un miljoniem citu cilvēku uz pasaules. Palīdzības saucieni. Kā tas var atstāt vienaldzīgu? Man rūp, tas viss, bet es redzu arī tuvāk.
Mana ģimene, draugi un Es. Valsts. Dievs.
Mana ģimene? Cilvēki, kas mani uzaudzinājuši, mīlējuši un rūpējušies par mani. Cilvēki, kas devuši man priekšstatu par dzīvi, un devuši man manu viedokli.
Draugi? Cilvēki, kas snieguši man atbalstu. Cilvēki kuri ir man uzticējušies un likuši justies vajadzīgai. Ik dienas ieraugot viņu mirdzošās sejas, sejas, kas priecājas ieraudzīt mani, es priecājos, ka esmu piedzimusi. Ieraugot tās skumjas, ar apsarkušām acīm, es aizmirstu, ka tikko raudāju. Bez viņiem man būtu atņemta liela daļa dzīves.
Es? Ja es nerūpējos par sevi, kā gan es varu parūpēties par citiem? Man rūpu es pati, jo ja tā nebūtu, es sagādātu ciešanas visiem tiem kurus mīlu, cienu un pat nepazīstu. Man rūpu es pati, jo esmu tikai cilvēks, ar savām emocijām.
Valsts? Tā ir tikai zeme. Smiltis un ūdens. Koki. Vieta kur kaudzēs ir salikti ķieģeļi un tiek saukti par māju. Tā ir tikai zeme, bet zeme uz kuras esmu uzaugusi, kuru pazīstu. Zeme kur dzīvo visi tiek, kas man dārgi. Tāpēc man rūp mana valsts – tur ir viss, kas man dārgs, tajās ķieģeļu kaudzēs ko saucam par mājām. Man rūp tāpēc, ka ir vieta kur palikt un atgriezties.
Dievs? Dievs ir pāri visam. Man rūp, jo tikai un vienīgi Viņa dēļ man ir iespēja mīlēt, just, runāt, sargāt...man ir iespēja just rūpes, kas gan bieži sagādā ciešanas, bet palīdz mācīties, kļūt stiprākam un dzīvot. Man rūp Dievs, jo Viņš ir visa pirmsākums un mani mīlēs neraugoties uz neko.
Man rūp. Vai uzzinājāt, kas man rūp? Man rūp man viedoklis, vai tas, ka esmu pieņemta. Jā, es esmu egoiste, man rūp pasaule un tās problēmas tāpēc, ka tas man liek justies cilvēcīgai. Es esmu tikai cilvēks, egoists un iedomīgs radījums, kurš vienkārši grib rūpēties un just rūpes. Daba un viss, kas ir apkārt. Es zinu savu sirdi, vai to, kas man dārgs.
Ceļš uz nākotni iet caur mūsu emocijām. Emocijas rada darbus, bet darbi nākotni. Nav jārūp visam, kas notiek pasaulē, sāc ar to , kas tev apkārt un pasaule tādēļ iemīlēs tevi. Emocijas ir nepieciešamas, lai dzīvotu, rūpes, lai izdzīvotu. Dzīvo. Jūti. Radi nākotni.
Lelde atvēra acis. Slimnīca telpā pa žalūziju logu spraugām spraucās mēnesgaisma, kas nevienmērīgi pārklāja telpu. Ārā lija. Atkal vai vēl jo projām? Pie viņas gultas sēdēja viņas mamma, ģimene. Raudošām acīm Leldes mamma apskāva viņu. Un iečukstēja ausī: „ Nekad neaizej neatvadoties. Nekad neaizej dusmojoties. Nekad neaizej ciešot. Apsoli. Es uztraucos par tevi. Es mīlu tevi.” Lelde pazīst savu sirdi, vai vismaz daļu no tās. Vēl tika dots laiks, laiks to iepazīt. Viņai rūp viss, kas tajā, bet par visu vairāk viņa gribēja, lai par viņu, pavisam vienkārši ,uztraucas, lai viņu mīl.
Man rūp mans stāsts. |