NEBAIDIES TEIKT, KA TEV RŪP! |
| Jums ir iespēja ieteikt šo eseju izlasīt un novērtēt saviem draugiem
|
|
|
16.11.2007. |
Nekad nebaidies teikt, ka tev rūp! Mūsos visos ir ģenētiski iekodēta vēlme rūpēties, vēlme sildīt un būt sildītiem. Tā ir neatņemama mūsu dzīves daļa. Rūpes un apskāvieni ir kā mazi pakāpieni, kas palīdz mums uzkāpt cilvēcības kalnā. Rūpes ir visur. Mātes rūpējas par saviem bērniem ar pārcilvēka mīlestību. Rūpējas, lai arī viņu bērnos mostos vēlme rūpēties. Viņu bērni savas pirmās rūpes velta rotaļlietām, jo tās viņiem ir kas vairāk par vates un auduma kopumiem, tajos ir mīlestība un atmiņas. Tieši tāpēc bērniem ir grūti šķirties no saviem bērnības elkiem – nedzīvajiem draugiem, ar kuriem pavadīts vai katrs mirklis. Mēs bieži atdodam rūpes, lai tās saņemtu atpakaļ vēlāk. Cilvēki rūpējas par saviem dārziem, jo reizē ar ziediem uzplaukst viņu rūpes un ieguldītais darbs. Rūpes kā ziedlapiņas pielīp mūsu sirdīm un liek tām augt. Cilvēkam dabiski rūp, ...viņš jūt.
Tomēr ir cilvēki, kuri baidās atzīt, ka viņiem rūp. Iespējams, mēs varam vainot šo ātro preču, pakalpojumu un reklāmu pasauli, kurā neatliek laika rūpēties. Liekas, ka cilvēki šajā pasaulē ir aizmiguši reklāmas pauzes laikā un vēl nav pamodušies. Visi kā hipnotizēti tik uzmanīgi vēro nopulēto rozā vitrīnu, ka nepamana tajā atspulgu, kas naudu pārtikai lūdz. Ir skumji un nožēlojami, ka kurliem bērniem, kuri nekad nav dzirdējuši maigas balss burvību ir jācīnās par mūsu uzmanību ar seklu mūziku, kuru jau sen monotoni ražo, nevis veido ar iedvesmu. Ir skumji, ka badā mirstošajiem, kuri jau dienām nav ēduši ir jācīnās par mūsu uzmanību ar apģērbu un tabletēm, kas liks tev izskatīties par desmit kilogramiem tievākam. Ir skumji, ka nabadzīgajiem, kuri neko daudz nevar atļauties ir jācīnās par mūsu uzmanību ar lielveikalu „trakajām dienām”. Ir skumji. Ir dumji un nožēlojami, ka šī steidzīgā pasaule liek mums skriet, un mēs skrienam. Šādi skrienot, tu ātri ieskriesi tumšā tukšā telpā, kurā tu būsi viens, tu kliegsi, bet neviens tevi nedzirdēs. Tu nomirsi dvēseles tumsā, kur griesti atmetīs tavus kliedzienus un neviens tevi nedzirdēs, tu būsi auksts un vientuļš.
Bet skrien, latvieti! Iemaini savu dvēseli un pašcieņu pret rozā kreklu un augstpapēžu kurpēm. Jā, es zinu, ka ar tām ir grūti paskriet, bet skrien, kaut klupdams, kaut krizdams, bet skrien. Skrien, aizslēpis savu nedrošību aiz lūpu spīduma un matu krāsas! Skrien, pat ja zini, ka nekad nebūsi laimīgs, jo kuram gan tas rūp, ne? Kuram gan ir vajadzīga tāda mazsvarīga lieta kā laime? To nevarēja nopirkt lielveikalu „trakajās dienās”, tāpēc tā laikam nav tavā iepirkumu sarakstā. Skrien, latvieti! Piesit savu nākotni pie televizora krucifiksa, jo izdomātu personāžu ikdiena taču ir interesantāka un svarīgāka, par parastu cilvēku ikdienu! Rūpēties jau sen vairs nav stilīgi. Kam tev tādi sīkumi? Labāk ieslīgsti salkanajā reklāmas miegā. Pasūdzies par to, cik slikts ir „parastais” veļas pulveris. Notici tam, ka tu esi desmit kilogramus par tievu un astoņus kilogramus par resnu. Notici tam, ka tev vajag bebra smaidu, tērauda frizūru un jauno „trīs vienā” tīrīšanas līdzekli. Notici tam, ka bez viņiem tu neesi nekas, ka viņu radītā pasaule ir perfekta. Šeit pat mīlestību var nopirkt par desmit vienkāršiem maksājumiem pa deviņiem latiem un deviņdesmit deviņiem santīmiem. Skrien, latvieti! Ja tev nepietiek naudas, lai skrietu, - aizņemies! Dzīvo savu atlikušo mūžu, nomaksājot parādus un tērējot citu cilvēku naudu! Ja nespēj skriet īstajā dzīvē, paskrien virtuālajā! Paslēpies aiz profila bildes un mīļiem dienasgrāmatu ierakstiem! Skrien cauri lielveikalu ailēm, skrien līdzi pūlim un neiedomājies atpalikt! Paskrien garām cilvēkiem, kuriem tavas rūpes ir vairāk vajadzīgas par kosmētikas pārdevējiem un uzmanība vairāk par nedzīviem manekeniem, kas vēro pasauli ar mirušām acīm! Skrien un centies nepārklupt pār kritušajiem, kuri nespēj paši piecelties! Vari pat viņiem iespert pāris reižu, tikai uzmanies, lai nenosmērētu kurpes.
Skrien, bet atceries, ka, šādi skrienot, tu ātri ieskriesi tumšā tukšā telpā, kurā būsi viens. Tu kliegsi, bet neviens tevi nedzirdēs. Tu nomirsi dvēseles tumsā, kur griesti atmetīs tavus kliedzienus un neviens tevi nedzirdēs, tu būsi viens un vientuļš.
Stāvi, latvieti! Apstājies! Iemācies sevi cienīt, paskaties sev apkārt, ieklausies, apdomā un nebaidies... teikt, ka tev rūp!
|
Publikas vērtējums:  
Atpakaļ
|
