MOSTIETIES, JAUNIEŠI! |
| Jums ir iespēja ieteikt šo eseju izlasīt un novērtēt saviem draugiem
|
|
|
16.11.2007. |
Jau senajā Grieķijā filozofs Aristotelis teica: „Šī jaunatne pasauli novedīs uz galu.” Ir pagājuši daudzi gadi, bet pasaule joprojām griežas, un uz tās pastāv civilizācijas. Vai Aristotelis kļūdījās savā izteikumā par traģisko un nekam nederīgo jaunatni? Šķiet, problēmas ar jaunatni ir pastāvējušas cauri gadsimtiem un ir jūtamas arī šodien. Dzīvoju laukos ,un man liekas, ka šodienas jauniešiem nerūp sava nākotne un tie ir nedabīgi slinki. Un tomēr prieks par to „saujiņu” jauniešu, kuri gluži pretēji vienaudžiem dara visu iespējamo. Tātad, man rūp jauniešu problēmas, un par tām es arī vēlos pastāstīt.
Ir cilvēki, kas zāģē zaru, uz kura paši sēž. Tā spārnoti varētu teikt par tiem jauniešiem, kuri sevišķi neraizējas par savu nākotni, nedomā par savām iespējām, lai būtu labāka rītdiena. Aizvien biežāk un biežāk man nākas dzirdēt, ka bijušie skolasbiedri izvēlējušies labāk nestudēt vai arī ir pametuši studijas, lai strādātu. Darbs nav slikta lieta, bet bieži vien šī darba vieta ir neoficiāla, un izrādās, ka cilvēks apzog pats sevi. Manā pagastā tipiski un izplatītāki ir gadījumi, kad jaunietis dodas uz latviešu „koloniju” – Īriju, lai tur sapelnītu lielo naudu un nebūtu jāraizējas par nākotni. Man žēl, ka mani vienaudži nesaprot, ka ne jau naudai ir vērtība, bet gan iegūtajām zināšanām. Sākuma nodoms pastrādāt neilgu laiku un nopelnīt naudu visbiežāk tiek atcelts. Paiet laiks, vējā tiek palaisti vairāki gadi, reizē ar tiem ir mainījušās vērtības cilvēka dzīvē, un bieži vien zudusi vēlme tiekties pēc tālākas izglītības. Protams, arī bez naudas nevar, bet ticiet man, reiz pienāks brīdis nu jau bijušā jaunieša dzīvē, kad viņš izjutīs kaut ko tukšu un nepiepildītu savā dzīvē, ko nespēja iegādāties par naudu vien. Bet tas jau vairs nav pārsteigums mūsdienās, kad cilvēki tā vietā, lai pilnveidotu savu garīgo pasauli, izvēlas pieķerties materiālām un gaistošām lietām. Un arī šai naudai, kuru mūsu čaklie Īrijas rūķīši sapelnījuši un atveduši uz Latviju, ar katru dienu aizvien ātrāk zūd vērtība. Tieši šī liekā Īrijas naudiņa palielina mūsu naudas inflāciju. Lūk, kādu veselu ķēdi izraisa neapdomīga rīcība.
Visai pasīvajiem jauniešiem piemīt īpašība, kas mēdz nokaitināt citus. Tā ir viņu mīļākā nodarbe – darīt neko. Varbūt liekas, ka šī jauniešu pasivitāte ietekmē tikai viņus pašus, bet patiesībā šī parādība ilgtermiņā var nopietni ietekmēt mūsu valsts attīstību, jo mēs taču esam šī nākotne. Ja jau mani vienaudži tagad nav ieinteresēti darīt jebkādas sabiedrībai noderīgas lietas, tad es šaubos, vai viņi redzēs kaut mazāko jēgu darīt ko noderīgu turpmākajā dzīvē. Un šeit man diemžēl ir nedaudz jāpiezīmē, ka tā savā ziņā ir izglītības sistēmas vaina. Jau vairākus gadus skolu mācību programmās ir ierakstīts „Veicināt jauniešu patriotismu un Tēvzemes mīlestību”, bet tajā pašā laikā tas aprobežojas ar vēsturisku varoņu un notikumu cildināšanu, bet nav skata uz nākotni. Arī neskaitāmie konkursi šajā jomā ir orientēti tikai uz vēsturiskiem notikumiem, bet mēs nevaram šajā tik mainīgajā laikmetā būt tādi stagnāti – mums vairāk jāveido sava rītdiena, nevis jājūsmo par pagātni. Mūsdienās, kad ir tik daudz dažādu iespēju, jaunatne joprojām lielākoties izvēlas vienkārši pasēdēt vai bezjēdzīgi klaiņot apkārt. Nav jau slikti atpūsties, bet arī tas ir jāprot. Par laimi, dažādas nodarbībās un jauniešu organizācijas, kur var ne tikai labi, interesanti un atraktīvi pavadīt laiku, bet arī iegūt jaunas zināšanas un pilnveidot sevi. Kādā Bērnu un Ģimenes lietu ministrijas aptaujā man tika uzdots jautājums: „Kā veicināt jauniešu aktivitāti?” Manuprāt, uz šo jautājumu nevar atbildēt, bet visos laikos ir bijuši gan pasīvie, gan aktīvie jaunieši, kuri pratuši piepildīt un interesanti pavadīt savu laiku, pilnveidojot sevi, un tas nav bijis īpaši jāveicina. Arī manā skolā ir vienaudži, kas sporto, iesaistās ļoti daudzveidīgās nodarbībās un, galvenais, zina savu dzīves mērķi. Arī pati varu sevi pieskaitīt pie tiem, kas nesēž malā, bet gūst dažādu pieredzi. Skolā man ir atbildīgi pienākumi, esmu daudz darbojusies arī ārpus skolas, šai sakarā tikusies ar jauniešiem citās zemēs un zinu, ka problēmas ir līdzīgas.
Vērojot to jaunatnes daļu, kas jau strādā, man gribas minēt vēl kādu problēmu, varbūt gluži pretēju iepriekš minētajām –neprasmi apstāties, saprast, ka darbs nav vienīgais cilvēka dzīves mērķis. Daži strādā tik ilgi, kamēr pārdeg un vairs nespēj neko padarīt. Un šiem cilvēkiem, kuri savā ziņā iznīcina paši sevi, nekad neatliek laika sev un attiecībām ar apkārtējiem , tādēļ arī neveidojas priekšstats, kā būvēt savu izturīgo ģimenes „māju”, kurai jābūt balstītai uz harmoniju, sapratni un dialogu – uz šīs spēcīgās klints, uz kuras tiek veidots ģimenes pavards. Varbūt arī tādēļ mūsdienās ir tik daudz neizdevušos laulību un šķirto ģimeņu?
Man gribas novēlēt ikvienam jaunietim atrast sev ko saistošu. Iespējams, tās varētu būt intereses pret kādu sirdij tuvu aizraušanos, piemēram, nevalstisko organizāciju, dejošanu, mākslu, reliģiju vai daudzām citām lietām. Katrā ziņā, tas radīs dzīvesprieku, palīdzēs atrast domubiedrus un nebūt vientuļam, bet, galvenais, dos labu pieredzi dzīvei. Jaunatne vienmēr tiek saistīta ar nākotni. Un tas ir pamatoti, jo jaunieši ir jaunā maiņa, kas pārņem stafeti. Tas, ko šodien iegūstam vai palaižam garām, būs visas nākotnes sabiedrības pamats, tāpēc, man liekas, ir tik svarīgi domāt par šodienas jaunatni.
|
Publikas vērtējums:  
Atpakaļ
|
