Ir divas lietas, kuras man īpaši rūp, un par kurām man šķiet īpaši būtiski runāt. Pirmā- savas patiesās būtības neatzīšana un slēpšana un otrā- tas, ko cilvēki saprot ar vārdu „dzīvot”.
Šodienas pasaule ļoti lielā mērā ir brīvdomības un ideju neierobežotības pasaule, bet tajā pašā laikā, lai cik tas arī nebūtu paradoksāli, pasaule, kurā milzīga loma ir stereotipiem, materiālismam, ilgām pēc piederības kādai noteiktai cilvēku grupai, egoismam, snobismam. Cilvēki bieži nejūt aicinājumu parādīt un atklāt savu iekšējo pasauli un vērtības citiem, jo šajā vārda un visādu citādu brīvību laikā baidās tikt nesaprasti un nepieņemti, atstumti. Man rūp tiekšanās pēc savādiem, mākslīgi radītiem ideāliem, kas šodien ir ļoti izplatīti. Man rūp, ka tā ietekmē cilvēki pazaudē vai dziļi apslēpj savu iekšējo būtību, savas pamatvērtības. Katrs nes sevī pārdzīvojumus, notikumus, atklāsmes un pārdomas. Apspiežot emocijas, ko tie rada, ar laiku radīsies milzīga straume, kas pirmkārt jau appludinās cilvēku pašu, un nekādas glābšanas laivas nebūs. Man rūp tas, cik šodien grūti pieņemt to, kāds esi patiesībā. Šis ir noslēgtības un disharmonijas laikmets, kad cilvēki slīkst paši savās emocijās, kas bijušas apspiestas. Man rūp iekšēja sakārtotība, līdzsvars, oriģinalitāte, savas individualitātes apzināšanās.
Paskaties uz cilvēkiem sev apkārt! Pajautā sev pašam- vai es dzīvoju ar mīlestību, vai es dzīvoju ar sajūsmu? Tā ir lieta, kas man rūp visvairāk. Dzīvot patiesībā nozīmē piedzīvot. Dzīve ar kaislību un aizrautību- tā ir īsta un patiesa dzīve. Ir problēmas, kuras grūti atrisināt, kuras iespējams tikai laika gaitā uzvarēt, bet ļoti daudzas lietas atkarīgas tikai no pašiem, pašu drosmes un izvēlētās attieksmes, skatupunkta. Dzīve var būt lidojums, dzīve var būt arī bezgalīgas stundas, nosēdētas ceļa malā uz soliņa, vērojot, kā citi brauc garām nezināmos virzienos. Vienmēr ir vērts braukt pašam!!!
Man rūp, lai cilvēki izmantotu savas iespējas un darītu lietas, kuras patiešām grib darīt. Man rūp, lai cilvēki patiešām dzīvotu. Tādā veidā pasaule kļūtu tūkstoš reižu gaišāka. Katrā no mums guļ spēks, kas liek vienmēr celties, turpināt iet, liek neapstāties- tas vienmēr spēj pasargāt no iekšējiem plūdiem.
Cilvēka emocionālā pasaule ir aizsākums visām cilvēka turpmākajām apzinātajām un neapzinātajām darbībām, procesiem, kurus cilvēks uzsāk un kuri visbeidzot var iegūt pat globālu nozīmi, tieši tādēļ tā man rūp visvairāk. Man šķiet, ka tai jābūt krāsainai, citus iedvesmojošai un stabilai, tādai, lai tā starotu no cilvēka nevis gulētu kaut kur dziļumā. Man rūp, lai tā mirdzētu pāri visam. |
