Kadreiz populārais indiešu rakstnieks teica: „Mēs mīlam valsti, kurā mēs piedzimām, kā gaisu kuru ieelpojam. Neskatoties uz to, ka pasaulē ir tik daudz valstis, dzimtā valsts ir vienīga mēs cinam kā savu māti. Un ir labi zinams fakts, ka tas, kurš nemīl savu dzimteni, nepieder cilvēku rasei.”
Mana dzimtene ir Latvija. Tā ir vieta, kurā es piedzimu, kurā radās mani pirmie sapņi, cerības un iespaidi, kurā katrs centimetrs atgādinā kādas patīkamas atmiņas.
Pirmais, ko es atceros par Rīgu, ir mana pastaiga ar vecākiem. Man bija trīs vai četri gadi, mēs gājam no stacijas laukuma līdz Nacionālai Operai un es ļoti gribēju iegaumēt ceļu. Un man izdevās! Taču, diemžēl, es aizmirsu to nakamajā dienā... Bet protams es zinu to tagad un esmu priecīga par savām orientēšanas spējām!
Es dievinu brīnišķīgo dabu Latvijā.Tā ir pavisam brīnumaina visos gadalaikos: skaists balts sniegs ziemā, jauna zaļa lapotne pavasarī, milzīgie meži un putnu dziedāšana vasarā, izcilas daudzkrasainas lapas rudenī.
Šī gada jūlijā notika „Dziesmu un deju svētki”. Pasākuma sakumā bija tradicionāla dalibnieku parāde. Es stāvēju Brivibas ielā un vēroju jaunus un vecus cilvēkus, kuri bija apģerbti visādos nacionālos tērpos, dejoja un dziedāja dažādu Latvijas novadu dziesmas. Es jutu, ka visi ļauži apvienoti ar nacionālo vienotības garu.
Neraugoties uz to, ka esmu krieviete, es arī izjutu šo svētku aizrautību, es biju tik lepna un laimīga, ka dzīvoju šeit, Latvijā.
Dažreiz, staigājot Vecrīgas šaurās ielās es dzirdu kā tūristi sajūsminas par Rīgas neiedomājamo skaistumu. Man ir tik patīkami to dzirdēt!
Es netaisos atstāt savu dzimteni, kā daudzi cilvēki to dara, labāku dzīvi meklēdāmi. Man liekas, ka tas ir pārāk necienīgi pret mūsu dzimteni. Šeit mes piedzimām un dzīvojam ilgu laiku, kāpēc mums to būtu jāpamet?..
Ir tāds amerikāņu rakstnieka citāts: „Es piedzimu Amerikā, es dzīvošu Amerikā, es nomiršu Amerikā.” Bet es gribu teikt:
Es piedzimu Latvijā,
Es dzīvošu Latvijā,
Es nomiršu Latvijā.
Mana sirds pieder Latvijai! |
