Pavisam negaidīti, aplūkojot mājaslapu draugiem.lv, ko lielākā daļa sabiedrības uzskata par laika izšķērdēšanu, pamanu kāda skolēna ievietotu video par abortu. Tēma, par kuru labāk izvēlas klusēt...
Mani pārsteidza šī materiāla konkrētība un tiešums, bet varbūt tikai tā ir iespējams kaut ko mainīt. Ik gadu aborta dēļ mirst 1,3 miljonu nedzimušu bērnu. Cik gan pasaule var būt nežēlīga! "Diena pēc dienas, nedēļa pēc nedēļas, gads pēc gada, taču vēljoprojām nedzimuši bērni klusām tiek iznīcināti aiz sterilām klīnikas durvīm. Un nevienam tas nerūp..." Manuprāt, šeit beidzas vienaldzība un neziņa, bet gan sākas atbildība par savu rīcību. Nespēju saprats cilvēkus, kas izsķiras par šādu soli. Veicot abortu, lidz ar pusattīstījušos dīgli sieviete nogalina dalu no sevis, savu miesu un asinis. Ja jau šis bērns ir tik nevēlams, tad kādēļ tas vispār tika ieņemts? Redzot embrija mazās rociņas, kājiņas un galviņu, kas vardarbīgi tiek atrautas no mātes miesām, sirds sažņaudzas aiz sāpēm, jo viņš tāpat kā kāpurs varēja kļūt par skaistu un krāšņu tauriņu. Mums nav tiesību atņemt citiem dzīvību.
Pēc šī materiāla noskatīšanās, saprotu, cik pateicīgai man jābūt saviem vecākiem. Viņi ļāva man izjust pirmo elpu, pieskārienu, neviltotu mīlestību un dzīves ritumu. Ģimene man ir viss... Man rūp viņu labklājība, miers un laime. Nav dienu, kad spēju nedomāt par viņiem. Sirdī allaž tiek glabāta cerība, ka viss ir kārtībā un ka tā būs arī turpmāk. Mūs saista stingras dvēseliskas saites, kuras nav iespējams pārraut. |