Kas man rūp? Īstenībā šo jautājumu es sev nekad neesmu uzdevusi. Protams, man rūp ģimene, draugi, skola, mana nākotne un vēl daudz kas, kas ir saistīts tieši ar mani un manu apkārtni. Bet ir daudz globālu problēmu, kas rūp visiem cilvēkiem. Tā ir bezdarbs, zemas algas, bārenis, alkoholisms, zems dzīves līmenis, inflācija un t.t. Par šim problēmām ir rakstīts ļoti daudz; un es varu tikai atkārtoties, bet to es negribu darīt. Tāpēc es rakstīšu par to, kas rūp daudz cilvēku, taču viņi to nepamana vai parasti negrib redzēt un cīnīties ar to. Manā esejā tiks stāstīts par māņticību.
Līdz pat šim laikam, tāpat kā pirms simtiem gadu, mēs ticam zīmēm - noteiktam pazīmju kodeksam. Ticam, ka, to ievērojot, varam pasargāt sevi no dažādām nelaimēm. Kad ceļu pārskrien melns kaķis, turamies pie pogas, spļaujam pār plecu, pat neapzinoties, cik dziļi šī māņticība mūsos sēž. Kā radās māņticība, ko tā nozīmē un kāpēc? Vai tā palīdz cilvēkam?
Senie ēģiptieši ticēja koka maģiskajam spēkam un, lai pasargātos no ļaunajiem gariem, nēsāja kaklā pakarinājus koka amuletus. Ticot, ka kokiem piemīt spēcīgas enerģētiskās īpašības, arī dievus "iesēdināja" kokos, un, pieskaroties kokam, varēja it kā pieskarties arī pašiem dieviem. Bet pirms vairāk nekā divi tūkstoši gadu šī nozīme mainījās: Jēzu Kristu pienagloja pie koka krusta, tāpēc pieskarties kokam nozīmēja pieskarties pašam Glābējam.
Ja saplīst spogulis, gaidi nelaimi. Šī aizsprieduma saknes gan ir visai aplamas. Pirmos spoguļus izgatavoja 15 gadsimtā Venēcijā, un, protams, tie maksāja “bargu” naudu. Tāpēc paši spoguļu saimnieki izdomājuši šo pazīmi, lai piespiestu kalpotājus uzmanīgi apieties ar dārgo preci.
Visā pasaulē skaitli 13 uzskata par nelaimīgu, kur nu vēl 13. datumu piektdien, - tad draudot lieli satricinājumi! Kāds angļu zinātnieks izpētījis, ka "melnajā piektdienā" Londonas slimnīcās pacientu skaits, salīdzinot ar citām dienām, palielinās par 50 procentiem. Taču visticamāk, ka vaina meklējama nevis maģiskajā skaitlī, bet pašos cilvēkos, kuri noskaņojas uz gaidāmajiem uztraukumiem, kas vēlāk izpaužas kritiskās situācijās un nepatikšanās. No kurienes radušās bailes un nepatika pret skaitli 13? Sava versija, kura pastāvēja vēl līdz kristietībai, ir skandināviem: 12 laimīgi dievi klusi un mierīgi dzīvojuši dieva Odina pilī, kad pēkšņi parādījies 13. - Loki. Tas tad arī uzsācis strīdus un kašķus, kā rezultātā gājis bojā visu iemīļotais dievs Baldrs. Bet, pēc kristiešu teorijas, ticība šā cipara fatālismam izskaidrojama ar Svēto vakarēdienu, kad Jēzus Kristus, ienaidnieku vajāts, pēdējo reizi slepeni tikās ar saviem 12 mācekļiem: 13 cilvēku sabiedrībā kādam būs jāmirst.
Lai kāda ļauna acs nenoskaustu, spļauj pār kreiso plecu, jo tieši aiz kreisā pleca mūs it kā pieskata neredzamais un smīkņājošais nelabais. Bet sargeņģelis stāv labajā pusē. Šo māņticību neapzināti apstiprinājuši zinātnieki, pierādot, ka kreisā smadzeņu puslode atbild par loģisko domāšanu un vada labo roku. Tādēļ nevienam neko nedod ar kreiso roku, jo tad gaidāma slimība; ja niez kreisā roka, gaidāms zaudējums, ja labā - ienākumi.
Kā redzams ir ļoti daudz dažādas māņticības, kurus cilvēki izdomāja. Visos laikos psihoanalītiķi ir atsaukušies uz cilvēku tieksmi ticēt "vismaz kaut kam". Bet daudzi zinātnieki māņticīgajās pazīmēs redz arī to pozitīvo - aizspriedumi rada indivīdam varas apziņu pār notikumiem un spēju tos kontrolēt. Tas ir kā visiem pieejams lēts un efektīvs nervu nomierināšanas līdzeklis. Bet no psihiatrijas viedokļa māņticība ļauj mazināt mūsu iekšējo spriedzi. Dažkārt, lai justos labāk, pietiek tikai piesist pa nekrāsota koka virsmu, pasēdēt pirms ceļa vai neturpināt iesākto ceļu, redzot melnu kaķi. Tad jūtamies labāk, jo nelaime taču ir novērsta, vai ne?
Taču ir citi piemēri, kuri apstiprina pretēju viedokli. ASV dzīvoja viena tenisiste, kura bija māņticīga, bet ne vairāk kā mēs ar jums. Viņa bija ļoti veiksmīga sportā un tāpēc sāka ticēt, ka uzvaru var gūt tikai tad, kad ar savu mašīnu apbrauc kortu, kur būs spēle. Viņa ticēja nevis savam spēkam, bet kādām iedomām. Jauniete doma tikai par to, kas viņai vēl jādara, lai gūtu uzvaru un pārtrauca trenēties. Sēdēdama kafejnīcā, tenisiste domāja, ja viņa pieskarsies vāzei ar ziediem, kura atrodas uz galdiņa, tad viņa noteikti uzvarēs. Bet sportiste neuzvarēja. Tad viņa aizgāja pie psihologa, kurš teica, lai viņa aizmirstu par sportu, pretējā gadījumā jaunietne varētu sajukt prātā. Viņa pamesta sportu un aizmirsa māņticību. Tagad bijusī sportiste nodarbojas ar labdarību un palīdz ļaudīm, kuri nevar tikt galā ar māņticību.
Māņticība ne tikai palīdz cilvēkiem, bet arī var nodarīt ļaunumu. Mazliet būt māņticīgam nav slikti. Kad, piemēram, melns kaķis pārskrien ceļu, mēs kļūstam uzmanīgi un varam izbēgt no nepatikšanām. Ļoti bieži mums nepatīk kāds cilvēks un kā viņš skatās uz mums. Tad mēs spļaujam pār kreiso plecu un tūlīt aizmirstām šo cilvēku. Māņticība palīdz mums – cilvēkiem saglabāt mieru un aizsarga nervu sistēmu. Bet… Tas notika tikai tad, un tikai tad, kad māņticība nepārvēršas par paranoju.
|
