Ģimene. Ar šo vārdu es saprotu ģimenisko siltumu, kopīgas intereses, spēju izjust un saprast citu ģimenes locekļu pārdzīvojumus, kopā priecāties un bēdās uzmundrināt un palīdzēt. Tas ir ideālais priekšstats par ģimeniskumu. Valsts nepietiekami rūpējas par bērniem, tā viņa nedomā arī par ģimeni. Taču ne visās ģimenēs spēkā tiek uzturēts siltums, jo vecāki strādā no rīta līdz vakaram vairākās darba vietās, lai varētu uzturēt ģimeni, izskolot bērnus tā, lai viņiem būtu labāka dzīve nekā vecākiem. Man rūp mamma, skolotāja, kurai rīts sākas septiņos, tad garas darba stundas, mājas rūpes un gatavošanās nākamajai darba dienai līdz diviem, trijiem naktī. Es brīnos, kā viņai pietiek spēka. Man rūp, kā klājas tētim, kurš visus spēkus atstāj trīs darbavietās, lai mēs ar māsu varētu saņemt pēc iespējas labāku izglītību. Man rūp tas, kas manu vecāku ikdiena ir kļuvusi vienveidīga – darbs, mājas, darbs. Vai viņi nebūtu pelnījuši ko vairāk? Šādu jautājumu es vēlētos uzdot tiem, kuri nes atbildību par cilvēku dzīvi Latvijā. Vēl man rūp, kā iet manam vecamtēvam, kurš ļoti rūpējas un arī domā par mani. Bieži vien viņš ir mans sponsors, kad vēlos aizbraukt uz mājām. Vecais tēvs savos 79 gados vēl ir īsts darbarūķis un palīgs mammai, apkopjot dārzu, tāpēc uztraucos par viņa veselību.
Taču mēs viens par otru rūpējamies un cenšamies uzturēt to ģimenisko siltumu, lai cik grūti tas šajos laikos būtu.
Man rūp tie bērni, kuriem ir veselības problēmas. Es zinu, kā tas ir, kad astoņus mēnešus no vietas ir jāpavada slimnīcā un vienīgie cilvēki, ar kuriem parunāt, kļūst māsiņas un dakteri, jo paši tuvākie cilvēki – ģimene, vecvecāki, draugi, klasesbiedri, dzīvo kilometriem tālu. Es pazīstu tās sajūtas, kad tu ilgojies pēc mājām, pēc savas gultas, pēc savām rotaļlietām. Es zinu, kā tas ir, kad tu pamodies no kārtējās operācijas un tev blakus nav neviena no tiem cilvēkiem, kurus tu vēlētos ieraudzīt. Es zinu, kā tas ir, kad tev gribētos celties un iet, bet tev ir jāguļ, jāguļ, jāguļ. Es zinu, kā tas ir, kad tu vēlies ar kādu parunāt, bet tev blakus neviena nav. Es zinu, kā tas ir, gaidīt veselu nedēļu, lai ieraudzītu uz pāris stundām savu tēti, mammu vai māsu, jo visi kopā uz Rīgu atbraukt nevar – nav naudas. Es pazīstu tās sajūtas, kad tu skaties uz apkārtējiem bērniem kā viņi vingro, skrien, spēlē futbolu, bet tev veselu gadu uz to jānoskatās no malas. Un tā es varētu turpināt vēl tālāk, bet man sāp tas, kāpēc valdībai nerūp sava tauta, ne jau tikai mana sāpīgā pieredze liek izteikt pārmetumu valdībai, bet to nelaimīgo vecāku un smagi slimo bērnu pārdzīvojums, kuru likteņi ir pašu rokās. Atbalstu rīkotās labdarības akcijas, bet pārmetumus valdībai uzturu spēkā. Bieži vien ir tā, ka ar redzīgām acīm mēs esam akli, ar dzirdīgām ausīm kurli, ar veseliem locekļiem mēs sēžam bezdarbībā un skatāmies tikai paši sevī, domādami, ka esam nelaimīgi, bet patiesībā ir tā, ka tik daudz prieka un emociju varam dāvāt saviem līdzcilvēkiem.
Man rūp tas, ka Latvijā ir ne tikai bērni ar veselības traucējumiem, bet arī ļoti daudz pamestu, nevienam nevajadzīgu bērnu. Ik dienas mēs sastopam šos bērnus uz ielas, kas dzīvo savu dzīvi mums it kā paralēlā pasaulē, mēs viņus neredzam un negribam redzēt līdz brīdim, kad viņi panāk sev vajadzīgo uzmanību ar ne vienmēr mums tīkamiem līdzekļiem. Šī ielas vide mēdz būt gan vienīgais patvērums, gan vislielākās briesmas. Skatoties uz to visu no malas, jādomā, vai Latvijā bērni ir prioritāte? Vai valsts gādā par to, lai ģimenēm būtu sociālā palīdzība, brīvā laika pavadīšanas nodrošinājums. Tas ir ļoti skumji, ka mums joprojām pietūkst vien tā, kas cilvēkam šajā dzīvē visvairāk nepieciešams. Cilvēkmīlestības. Džordžs Karliks, ir teicis „Dāviniet siltu apskāvienu kādam, kas ir jūsu tuvumā, jo tas ir vienīgais dārgums, ko jūs varat dāvināt no sirds un kas nemaksā neko.” Jo vairāk būs šādu ģimeņu, jo sabiedrība kļūs labāka. Manuprāt, līdz tam vēl ir garš ceļš ejams. Man rūp tas, ka ir tik ļoti daudz pamestu un klaiņojošu dzīvnieku. Kā sirds atļauj uz ielas pamest to, ko tu pats esi paņēmis un pieradinājis. Daudz aizkustinošu stāstu var lasīt Neatkarīgās Rīta Avīzes pielikumā „Māja”.
Mani satrauc un rūp tā vide, kurā es dzīvoju. Ejot pa ielu, tu nevari būt drošs, ka kāds tevi neaiztiks, neaizskars vai nepiekaus. Cik maz no šiem pāridarītājiem aizdomājas par to, kā tas būtu, ja viņi būtu šo aizskarto cilvēku vietā. Parasti tas notiek alkoholu vai narkotiku ietekmē. Viņi jūtas kā varoņi, bet neapzinās, kas ir varonība. Man rūp tas, ka valsts pietiekami nedomā par to, lai tos cilvēkus izglītotu, visbiežāk savu varonību cenšas parādīt tas, kuram ir zems intelektuālais, kultūras līmenis. Mans uzskats ir, ka sabiedrībā „jāārstē” un par to jādomā visiem – ģimenei, skolai, sabiedrībai, bet galvenokārt valstij.
Mani rūp arī tā piedrazotā apkārtne, kurā es dzīvoju. Braucot no mājām uz Rīgu, es redzu tās papīru, pudeļu un citu atkritumu piemestās šoseju malas. Nav nevienam jāstāsta par atstātajiem atkritumiem pie ūdenstilpnēm, mežos un citviet., tos var redzēt katrs pats. Šeit vērojama cilvēka nepiedodamā uzvedība. Mums katram būtu jāpadomā, ko es varu mainīt vai uzlabot vides sakārtošanā. Pats es vēl neesmu iesaistījies zaļā punkta rīkotajās akcijās vides sakopšanā, bet nesaku, ka es to nekad nedarīšu. Priecājos, ka ir daudzi cilvēku, kuri iesaistās šajās akcijās, jo, pirmkārt, vide kļūst tīrāka, skaistāka, sakoptāka, otrkārt, ar savu pozitīvo piemēru, entuziasmu, spēj arī aizraut citus saudzīgāk izturēties pret apkārtējo vidi.
Man rūp tas, ka Latvijā ugunsgrēkos cieš vai dzīvību zaudē arvien vairāk bērnu, kuri ir paši neaizsargātākie cilvēki, ka arvien mazāk laika to pieskatīšanai atliek vecākiem, ka valsts nedomā par to, kā no šīm nelaimēm izvairīsities, ka par nolaidību vainīgās personas nesaņem sodu, nepietiekami mācīts arī tas, ka cilvēki paši ir atbildīgi par savu drošību un veselību.
Pašreiz man visvairāk rūp, iegūt labu izglītību, lai varētu turpināt mācības augstskolā. Mani uztrauc tas, ka bērni un jaunieši neapzinās to, cik izglītībai mūsdienās liela nozīme. Viņi atļaujas kavēt stundas, nemācīties, runāt pretī skolotājiem, traucē apgūt mācību vielu citiem, kuri to vēlas. Rūp tas, kāpēc ir tāda atšķirība starp lauku un pilsētu skolām. Lauku bērniem nav tādu priekšrocību apmeklēt dažādus pulciņus kā pilsētās dzīvojošajiem. Nav arī cita brīvā laika pavadīšanas iespēju. Laukos cilvēku dzīve netiek novērtēta: apstākļi ir mazāk nodrošināti, daudzi pat dzīvo trūcīgi, toties viņi ir raduši strādāt, motivēti mācībām, jo laba izglītība paver plašas iespējas dzīvē. Laukos cilvēki pelna daudz mazāk, lai no tā izrautos, viņi dara visu nepieciešamo.
Manā rūpju lokā nav to cilvēku, kuri apzināti negrib strādāt un gaida, kad viss nokritīs no gaisa un iekritīs viņu rokās. Tādu ir daudz, tikai es vēlētos uzdot jautājumu – kam, īsti nezinu – , kāpēc tik daudzi ir zaudējuši tādas vērtības kā darba tikums. Žēl to veco cilvēku, kuru mūžs ir pagājis smagā darbā, kuri radījuši lietas, kuras diemžēl netiek novērtētas, invalīdus par kuriem valsts pietiekami nerūpējas.
Es ceru, ka Latvijā valsts sāks vairāk domāt par saviem cilvēkiem, kuri šeit ir piedzimuši, par tiem, kuri labākos dzīves meklējumos ir atstājuši dzimteni. Lai viņi varētu dzīvot savā dzimtenē – Latvijā. Lai bērni piedzimtu un augtu veseli, vecāki būtu vairāk kopā ar saviem bērniem, un domātu par viņiem, nevis tikai strādātu, strādātu līdz spēka izsīkumam, lai vecāki varētu izskolot savus bērnus, lai mēs justos droši, pasargāti un vajadzīgi valstj. |
