Rudens rīts. Vējains, bet silts. Šoruden lapas krīt īpaši skaisti- kā sniega pārslas. Reizē maigi un strauji tās atraujas no koku zariem, lai uzsāktu savu ceļojumu nezināmajā. Tām pat nav vajadzīgs vējš, lai grieztos rotaļīgos virpuļos un priecētu cilvēku sirdis. Liela drosme atstāt jau ierasto, drošo patvērumu, lai dotos meklēt savu vielu grūtību pilnajā dzīvē. Šīs grūtības biedē, bet reizē arī iekrāso mūsu dzīves, atņemot tām ikdienas rutīnu. Gluži kā lapas- tās padara mūsu rudeņus jaukākus un saulainākus, bet reizē liek aizdomāties par garo ziemu, kas drīzumā gaidāma. Tomēr smeļoties iedvesmu no lapas, šķiet- visas grūtības ir iespējams pārvarēt un katru ziemu ir iespējams aizvadīt ar saules siltumu sirdī.
Man rūp cilvēku mūžīgā žēlošanās un neapmierinātība ar dzīvi. Ak, cilvēk, paveries sev apkārt un pasmaidi vienreiz par visām reizēm! Dzīve ir brīnumjauka. Tā patiesībā ir viena liela spēle un cilvēkam vienmēr ir iespēja izvēlēties kā to spēlēt-godīgi vai negodīgi, būt laimīgam vai nelaimīgam. Dzīve ir laimes spēle un kā jau katrā spēlē, gandrīz nekad tu nevari būt drošs par to, kurā virzienā metamie kauliņi kritīs, un vai veiksme smaidīs šodien vai rīt. Ja nepaveicās šoreiz, paveiksies citreiz! Tas ir dabisks ritms. Cilvēk, tu taču esi laimīga būtne! Tavā priekšā ir tik daudz iespēju un tev ir dots tik daudz! Viss ir tikai tavās rokās! Mācies dzīvot un vairot savu laimi!
Saprotams, lapai būt ir daudz vieglāk, tai nav pārāk daudz pienākumu un izvēļu. Cilvēks atrodas neskaitāmu izvēļu priekšā, un mums ir jādomā. Ļoti daudz jādomā. Tverot pirmo lidonīti bērns prāto, kas gan tas varētu būt. Tad palīgā atsteidzas māte, lai norādītu:,, Mīļumiņ, vai redzi, cik tas krāšņs, tas ir taurenis!" Viss top skaidrs. Var steigties pie nākamā izpētes objekta un vienmēr rēķināties ar palīdzību. Bet ko lai dara jauns cilvēks, kuram neviens vairs nenorāda, kas ir kas? Vai starp mazo bērnu, kurš ierauga pirmo taurenīti un jaunieti, kurš tiek ierauts dzīves virpulī ir liela atšķirība? Nekāda. Tikai tad ,,tu jau esi liels'" un no tevis tiek prasīta patstāvība un atbildība. Domāju, šis mirklis, kad būs jākļūst pilnībā patstāvīgam biedē visus. Tas tomēr nav viegli. Jāsāk būvēt dzīve no jauna un jāpieņem tik daudz lēmumu. Tev vairs nav laika ļauties sapņiem, nu ir jāsāk darboties. Tavās rokās ir vēl nekopts zemes pleķītis, viss, kas jādara-jāņem rokās lāpsta un jāsāk rakt. Viegli nebūs. Nezāles bīstami sliesies un centīsies nezaudēt savu vietu. Kurmji nepārtraukti uzraks jau iekopto zemi. Tomēr, ja
būsi gana pacietīgs, drosmīgs un attapīgs, jau pavisam drīz zeme nesis augļus. Galvenais- nezaudēt apņēmību. Tad viss iecerētais izdosies un nāks jauni mērķi, kuri atkal prasīs savu laiku un darbu. Ja cilvēks to saprot, viņš spēj visu.
Pa kuru ceļu iet? Izprotot neskaitāmās dzīves iespējas, attopos, ka šo ceļu ir grūti atrast. Kā lai zina, kas būtu piemērotākais tieši man? Kā lai pieņem lēmumu nekļūdoties? Vai nekļūdīties vispār ir iespējams? Šie jautājumi jau ilgu laiku pārņem manu prātu. Laikam cilvēkam ir jāspēj nojaust pareizo virzienu un tad jāsāk doties tajā. Tad arī laiks rādīs, vai izvēlētais ceļš būs īstais. Viss notiek tā, kā tam jānotiek. Mēs esam dabas sastāvdaļa un pakļaujamies tās likumiem, tātad- kļūdīties nemaz nav iespējams. Ja gadīsies paspert soli pa kreisi vai pa labi, pēc laika, mēs tomēr nonāksim tur, kur mums ir paredzēts nonākt. Es gribu tam ticēt, tāpēc savu ceļu esmu uzsākusi bez bažām.
Gremdējoties domās un atziņās, nemanot ir pienācis vakars. Diena steidzas uz dusu un strauji izplatās tumsa. Šodien ilgi šaubījos vai braukt uz laukiem. Tomēr atbraucu un tagad to ļoti novērtēju, jo šeit es varu lieliski izlādēties un vienlaicīgi uzkrāt daudz enerģijas. Sēžu uz soliņa pretim milzīgam ugunskuram, kurā sadeg neliela daļa manas pagātnes. Domāju- kāpēc cilvēki tik ļoti pieķeras vecām lietām, kas īstenībā gandrīz nekad netiek pārskatītas, tikai krāj putekļus līdz laikam, kad tomēr kāds saņemas un atbrīvojas no šiem priekšmetiem. Smagi skan- sadedzināt pagātni, taču patiesībā- kas gan mums paliek no aizgājušā? Lietām nav vērtības. Vērtība ir tikai atmiņām, kuras neviens mums nespēj atņemt. Tas ir pats galvenais.
Šovakar ir neparasti silts. īsta rudens, atvasaras idille, kas liek sirdij apmest trīs kūleņus un priekā iegavilēties. Jā, tas ir kaut kas! Šādā vakarā viss šķiet lielisks, un vērība tiek pievērsta lietām, par kurām ikdienā netiek domāts. Tā ir absolūta harmonija, kas valdzina, bet reizē liek arī aizdomāties, cik daudz šādu mirkļu vēl būs. Ak, kaut katrs vakars varētu būt tik pat brīnumains! Un es ticu, kas tas ir iespējams. Šim brīnumam nav pat īstena cēloņa. Bet vai cēlonis vienmēr ir vajadzīgs? Nav vajadzīgs vējš, lai lapas grieztos, nav vajadzīgs iemesls, lai cilvēks būtu iekšēji laimīgs. Tās ir sajūtas. Sajūtas, kuras mēs varam piedzīvot katru vakaru. Atliek tikai vēlēties.
Man rūp šādi vakari, kad spēju aizmirst visu, nepārtraucot atkal un atkal aizdomāties par to, kas ir patiesi svarīgs.
|