Viņš gulēja uz auksta sola pilīngi viens, pamests un aizmirsts. Pēc ārējā izskata spriežot, kādus 40 gadus vecs vīrietis. Seja jau bija noklājusies ar netīrumu kārtu, zem acīm bija zilumi un apaksējā lūpa izskatījās pārsista. To rotāja gara bārda un pinkaini, sen nemazgāti mati. Drēbes bija netīras, ļoti nonēsātas un saburzītas. Vienā kājā bija zābaks, bet otrā…otras kājas viņam nebija. Acīs krita aizlocītais bikšu stars un spieķītis, ko viņš turēja rokā. Blakus gulēja pudele…
Vienu brīdi viņš pacēla acis un paskatījās uz zvaigžņotajām debesīm. Acīs bija tukšums, sāpes, izmisums…
Tas viss lika manai sirdij pukstēt straujāk. Kāpēc tā notiek? Kāpēc viņš guļ te, nevis ir kopā
ar ģimeni? Man palika ļoti žēl šā cilvēka. Jā- cilvēka, nevis bomža kā pieņemts sabiedrībā teikt.
Tā runājot, mēs aizmirstam to, ka viņš ir tāds pats kā mēs, tikai nelaimīgs. Mēs aizmirstam to,
ka viņam arī sāp, ka viņam arī ir jūtas, dvēsele. Citi saka šausmīgus vārdus: “Tas bomzis pats
pie visa vainīgs! “ Cilvēks nevar būt viens pats pie savām bēdām vainīgs.
Tam vīrietim kādreiz bija ģimene, bērni. Sākumā viss bija labi, visi bija ļoti laimīgi.
Bet tad uzpeldēja pelēkā ikdiena- mājās nekārtība, sakāvušies bērni, sieva dusmīga kā
pūķis, istabas stūrī zirnekļu tīkls. Tur negribējās atgriezties… Sirds rāvās prom no turienes.
Arvien biežāk gribējās iegriezties tuvējā bāriņā, atslābināties, kaut uz mirkli aizmirst visas problemas…
Mājās sākās skandāli, pārmetumi, asaras. Ģimenes kristāla pils sašķīda sīkos gabaliņos, kuri aizlidoja katrs uz savu pusi. Viņš aizgāja prom no ģimenes. No darba viņu atlaida. Visi draugi aizgriezās.
Un tagad viņš te tā guļ uz šī sola, dažreiz paskatoties uz zvaigznēm, iemalkojot pudeles saturu.
Uzzinot to visu, acīs man saskrēja asaras. Ne jau tikai par šo gadījumu vien, nē.
Pēdējā laikā tā dzīvē notiek pārāk bieži. Un tādu ģimeņu paliek arvien vairak. Kāpēc tā notiek?
Vēl man rūp, kas būs ar bērniem, kas auguši šādās ģimenēs, kur mamma vienmēr dusmīga, tēvs piedzēries, kuri auguši strīdu mūzikā, nevis apskauti ar labiem vārdiem, mīestību.
Vai bērnu psihe varēs atbrīvoties no tām traumām? Vai viņi izauguši varēs veidot veselas, pilnvērtīgas ģimenes?
Es viņam pagāju garām, tāpat kā citi cilvēki. Tikai katrs to dara savādāk-cits vienaldzīgi, cits ar nicinājumu, cits ar naidu un pretīguma sajūtu, cits ar žēlumu acīs.
Man sejā iepūta vēja brāzma. Es satrūkos no trokšņa. Man krūtīs kaut kas iesmeldzās… Atskatoties es ieraudzīju, ka nelaimīgā vīrieša spieķītis guļ uz miklā asfalta…
|
