Labi gan būtu, ja nekas nerūpētu! Dzīva būtu viegla, jautra un brīnišķa!…Tiešām? Vai tiešām cilvēks spētu dzīvot (nevis eksistēt) bez rūpēm - bez lietām un cilvēkiem, par ko rūpēties un līdzi just? Vismaz es ne.
Tieši rūpēs - uztraukums un līdzi jušana- padara dzīvi krāsainu un prieka pilnu. Dažkārt tās atnes sāpes, vilšanos un nepiepildītus sapņus. Tomēr gan prieks, gan bēdas veido mūsu dzīves kodolu - to daļu, kad ļaujamies emocijām un DZĪVOJAM, nevis eksistējam, jo kurš nav izjutis, kā saņemtais " desmitnieks" kontroldarbā izraisa pat trīskāršu prieku un gandarījumu, ja esi gatavojies, ja tev rūpējis vērtējums, nevis vienkārši paveicies. Arī vienu un to pašu nopēlumu mēs uztveram sāpīgāk, ja to saka tuvs cilvēks, kas mums rūp, nevis nejaušs garāmgājējs. Manuprāt, ieguldītās rūpes ir atslēga tam, kā mēs reaģējam uz cilvēkiem, notikumiem un lietām. Rūpju ietilpība un dziļums nosaka mūsu dzīves kvalitāti, jo dzīve bez emocijām ir kā ēdiens bez garšas. Bet ēdienu veido " sastāvdaļas" - notikumi, kas bez garšas ( prieka vai bēdu emocijām ) neizsaka neko, un dzīves ietilpība tad tiecas uz nulli. Kurš gan gribētu dzīvot seklu dzīvi? Domāju - neviens. Es arī ne.
Bet dzīves ietilpību veido rūpes. Un, tā kā viss dzīvē sākas no cilvēka paša, visvairāk ( lai cik tas nebūtu egoistiski ) man rūp mana personība - es pati, mana veselība, manas zināšanas un domu skaidrība. Lai gan parasti ar personību apzīmē tikai rakstura īpašības, daudzas no tām nebūtu bez noteikta veselības stāvokļa, tādēļ, manuprāt, veselība ir tikpat liela personības komponente kā pašpārliecinātība vai godīgums. Es cenšos vingrot arī, kad tā vien gribas pagulēt gultiņā, apēst "Laimas" šokolādes tāfelīti un noskatīties labu filmu. Es zinu - man rūp mana veselība. Tas nebūt nenozīmē, ka vienmēr spēju sevi motivēt, tomēr izdošanās reizēs pārņem iekšējs gandarījums - dzīves piepildījums. Cik gan dīvaini, ka viena stunda fizisku aktivitāšu spēj padarīt dzīvi ietilpīgāku! Un kur nu vēl prieks, kas rodas apbalvošanas ceremonijā, saņemot medaļu par labu rezultātu matemātikas olimpiādē.
Tomēr bieži vien " desmitnieks" matemātikā vai viena stunda sporta zālē nespēj aizstāt nieka piecu minūšu sarunu ar labāko draudzeni vēlā vakara stundā. Man tuvie cilvēki man rūp gandrīz tāpat kā es pati sev. Viņu teiktais dažkārt pat ir svarīgāks par manis pašas domām. Mammas vārdi piepilda manu dzīvi pat, ja viņa bļauj uz mani par kārtējo reizi nenomazgātajiem traukiem. Tas rada sarūgtinājumu, nožēlu, bet vēlmi laboties. Tas rada pārdzīvojumu, piešķir garšu dzīvei un izpleš dzīves ietilpību vēl par gabaliņu lielāku. Bet, kad draugs ir bēdīgs un nerunīgs, mani pārņem vēlme palīdzēt un izmundrināt. Man rūp ģimene un draugi - attiecības ar tiem, viņu veiksmes un neveiksmes, prieks un bēdas. Tālab ikkatra decembra sākumu pavadu drudžainā veikalu apmeklējumā, lai Ziemassvētku vakarā iepriecinātu sev mīļos ar kādu nieciņu, kura vērtība naudā ir sīkums, salīdzinot ar emocijām, ko sajūtu, cilvēkam dāvanu atverot.
Es esmu laimīga, ka man tik daudz kas rūp, ka ir garšvielas, kas dzīvi bagātina un piepilda. Kā mēs ar draudzeni smejamies kārtējā interesantajā situācijā, būs ko stāstīt mazbērniem. Tādēļ es nekad nepārstāšu rūpēties, jo dzīve bez rūpēm ir kā ēdiens bez garšas.
|