Kas man rūp?
Cilvēkiem piemīt vēlme rūpēties, jo „...dzīves iluzorisks ideāls, no kuras ir izņemtas rūpes, parāda realitātes izkropļotu uztveri...” Tā domā Rollo Mejs, bet kas ir rūpes? Kam tās ir vajadzīgas? Un vai vajadzīgas vispār?
„Trauksme ir fundamentāls fenomens un arī centrālā neirozes problēma” – kādreiz pateica Zigmunds Freids, un viņam ir patiesība: saskaņā ar amerikāņu psihologu Rollu Meju ir divi rūpju veidi. Pirmais liecina par cilvēka dzīvotspēju, bet otrais rūpju veids iznīcina to pašu cilvēku. Man liekas, ka tad, kad cilvēks iemācīsies šos veidus atšķirt un kad sapratīs kas no tā ir nepieciešams, tad viņam būs vieglāk dzīvot. Tā notiek arī ar mani.
Visvairāk mani uztrauc mūsu civilizācijas uzbūve – mūsdienu civilizētajā pasaulē mēs dzīvojam pārāk ātri, steidzamies nez ko iespēt, taču bieži vien tas viss ir nesvarīgi. Mums lielākoties nepietiek laika visu iespēt, bieži pat nespējam atrast laiku savai atpūtai. Esam spiesti izdzīvot šajā pasaulē, cīnīties par savu vietu tajā.
Šī laika paradokss - mēs bieži vien aizmirstam par savu veselību, jo pirmajā vietā ir naudas pelnīšana, bet vecumdienās tērējam naudu, lai nopelnītu sev veselību. Dzīve iekārtota tā, ka pat mājās cilvēks nespēj atslēgties no ikdienas. Aiz loga vienmēr ir pilsētas dzīves kņada, no kuras nevar paslēpties, pat aizverot durvis. Šis troksnis ir tik varens, ka var graut mūsu veselību, sakustināt pašsajūtu, mazināt cilvēka darbaspējas. Un kā ir ar atmosfēras piesārņojumu? No tā arī nevar izbēgt, tas seko visur.
Tātad man rūp tas, kur mēs nonākam, kad piedzimstam, kāpēc paši sevi veidojam par robotiem, kam svešas cilvēciskās attiecības. Kā reizēm gribētos iztikt bez tām dzīves ērtībām- liftiem, transporta pārmērības, pārlieku izmantotās tehnoloģijas un daudz kā cita, kas nepalīdz atklāt katra cilvēka labākās rakstura īpašības.
Katram no mums dažreiz pamanāmas ir „patoloģiskas” bažas – absolūti nevajadzīgas, bet tomēr piemītošas. Es nekad neesmu satikusi tādu cilvēku, kurš nerūpētos un neuztrauktos par savu darbu, māju, gan savu, gan tuvāko cilvēku veselību. Visas tādas rūpes mēs uzskatām par normālām un dabīgām, bet es pierakstu viņus rindā ar tādam, kā: „vai es nokārtoju eksāmenu?”, „ko viņš padomās?”, „kā es izskatos šodien?”, „vai man piestāv mana jauna frizūra?” un t.t. Visas tādas bažas ir ikdienišķas un niecīgas. Tieši viņas ir sliktā garastāvokļa un neirožu galvenais cēlonis. Nevajag uztraukties par darbu, ģimeni un mācībām, bet vajag rūpēties par to tādā nozīmē, kā darīt kaut ko, gādāt. Tad viss būs labi. Bet arī tas nav fakts. Var gadīties visādi, pimēram, bankrotēs firma, kurā tu strādāji, cietīs avārijā māsa vai tavu universitāti slēgs. Viss var izmainīties, bet ko tu vari ar savām rūpēm un trauksmēm izmainīt? Neko. Tāpēc, manuprāt, ir jāatbrīvojas no šīm ikdienišķajām un sīkajām trauksmēm. Jāmācās nemiera pilnajā pasaulē ieiet ar savu dvēseles mieru.
„Trauksme – ir ne tikai tavs ienaidnieks, bet arī skolotājs: tā var norādīt tev ceļu uz autentisko attīstību” – apgalvo Irvins Jarloms, sakot, ka bažas ir neatņemama radošas un produktīvas dzīves daļa. Tādas rūpes es uzskatu par rīcības potenciālo spēku. Piemēram, rakstnieku uztrauc kāda tēma – viņš raksta par to grāmatu; māksliniekam rūp kaut kas cits – viņš to glezno; dziedātājs dzied par ko citu, kas viņu tajā brīdī uztrauc. Bet visi viņi dalās savās izjūtās ar mums, piespiežot mūs pārdzīvot, liekot domāt un attīstīties. „Trauksmi var izmantot konstrutīvi. Tas fakts, ka mēs izdzīvojam, nozīmē, ka kaut kad ļoti sen mūsu senči nebaidījās iet pretim savai trauksmei” – raksta Rollo Mejs. Tā arī ir. Mēs pārdzīvojam, uzdodam sev jautājumus, meklējam atbildes, dalāmies ar citiem, kā to dara daiļrades cilvēki, bet rezultātā virzāmies pa dzīves ceļu, dzīvojam pilvērtīgi.
Tomēr, jo vairāk mēs zinām, lasām un domājam, jo vairāk uztraucamies. „Lielākā gudrībā vairāk skumju. Un kurš reizina savas zināšanas, tas reizina arī savas sēras” tā domā Ekklisiāsts.
Kas skar tieši mani? Man neizdodas „aizlidot” no ikdienas problēmām un es šajā dzīves posmā nevaru iedomāties sevi kā bezrūpīgu un bezbēdīgu. Mani rūp arī tas, kā Tu – lasītāj, novērtēsi manu darbu, vai piekrītīsi... Bet man, kā citiem, rūp arī globālie un mūžīgie jautājumi. Daudz domāju par personības, likteņu, karu, egoismu, ekoloģijas, veiksmes un izglītības problēmām, par bērniem un ģimenēm, par dzīves jēgu. Man liekas, ka šie jautājumi liek traukties visiem, bet katram prātā ir kas cits, savs, personīgais.
Rollo Mejs atgādina, ka „ ... rūpes ir vissvarīgākais elements cilvēka eksistencē”, tāpēc ir vienmēr jādomā, jāuztraucas, bet arī ir jāatceras, ka dažas rūpes var „apēst” tevi, iznīcināt, bet citas var izglābt tevi un cilvēkus apkārt. Viss būs atkarīgs vienīgi no tevis paša, no tavas izvēles, kura balstīta tikai uz tev zināmiem argumentiem.
Natālija Arsentjeva
|
