Viens draugs reiz sacīja man:"Vienmēr ej ar augšā pacelto galvu."
No tā brīža šī doma vajā mani dienu no dienas,no gada uz gadu.
Man vienmēr ir gribējies,lai man būtu daudz draugu, mīloši vecāki, paklausīgs jaunākais brālis un divas labākās draudzenes.
Nešaubos, dvēseles dziļumā man ir nepieciešams tas pat līdz šodienai, bet ar laiku cilvēks aug un saprot, ka ne viss šai dzīvē iespējams.
Ar šo domu ļaudis pārstāj mirdzēt, dziest un dzīvo ar parastu pavisam neemocionālu dzīvi.
Nepiepildības jūtas nāk pāri dvēseles malām. Es uzdodu sev jautājumu:"Vai spēj kāds tāds pats kā es, uztvērt dzīvi kā kuģis,kas brīvi pēld pa tāljūras plašumiem, tik brīvs milzīgā jūru brīzē?"
Es nezinu. Un tas man rūp. Kuru cilvēku vēl skars līdz dvēseles dziļumam tas, kas viņam ir?
Draugi, pat ja to nav tik daudz, ģimene, mīlošā un gadīgā, brīnišķīgs jaunākais brālis, kas brīžam aizvaino mani, bet tas ir ciešams, un trīs labākās draudzenes, kuras māk atbalstīt, uzmundrināt un mierināt tā, it kā tās lasītu manas domas.
Es saprotu, ka esmu daudz vairāk nekā cilvēks bez sejas, kam atņemtas jūtas, man ar to pietiek. Es vienmēr sapņoju, ka manā dzīvē viss būs kā kino...Bet tā nav filma, tādēļ es nezaudēju modrību un sajūtu cietu augsni zem kājām. Neskatoties ne uz ko, es zinu, ka jūtu kaut ko nenoteiktu, apkampjot iemīļoto cilvēku, līgstot mieru ar draudzeni pēc nopietnas ķiļdas, satiekot katru sestdienas rītu.
Es vienkārši meklēju domubiedrus, kuriem izdosies saprast to, ko es gribu teikt tiem, kas nav vēl sapratis, ka dzīvē ir daudz svarīgas lietas nekā nauda, slava, tusiņš. Un pat cilvēka asara - tā ir vērtība, tāpēc ka pat pašiem labākiem pasaules aktieriem nav spēka nolaist laimes asaru. |