Rūpes dažādu domu virknes, kas lidinās pa mūsu galvu un apziņu. Tas nekad neliek mūs mierā, liek mums domāt, spriest un rīkoties!
Vienam to ir mazāk, otram vairāk. Jo katrs cilvēks pats izvēlas to daudzumu! Jūs jautāsiet: ”Kādas tad ir manas rūpes, raizes, tā domu virkne, kas neatstāj manu galvu?”
Man rūp tas, kas notiek ar mani šajā laikā un šajā vietā, jo no tagadnes notikumiem ir atkarīgs, kāda būs mana pagātne un nākotne!
Pagātni taču nevar izmainīt, tapāt kā pulksteņrādītāji nevar paši par sevi sākt skaitīt laiku atpakaļ un apstāties mums vajadzīgajā laikā.
Ar nākotni ir līdzīgi-mēs nevaram mainīt to, ko vel neesam piedzīvojuši.
Man liekas, ka daudziem cilvēkiem domās ir izveidojusies maza sapņu pasaule, kura tāpat, ka īstā ir pilna ar interesantiem notikumiem, mīļam lietām, prieku, dusmām vai raizēm. Šajā pasaulē dzīvo tikai tev zināmi un mīļi cilvēki.
Tieši šī pasaule man rūp, maza burvju pils, kuru tu pats uzcēli un vienmēr nēsā sev līdzi savās domās!
Bet lielā, reālā pasaule man ir sveša, tāla un nezināma.
Cilvēkus, kurus šķir daudzu kilometru garš ceļš, nekādi nevar palīdzēt viens otram. Izdzirdot ziņas par smagām auto katastrofām un citam briesmām...Šokējoši un tajā pašā laikā šausmīgi ir tas, ka mēs pie visa esam pieraduši. Tikai kādas piecas sekundēs galvās virmo domas-„Ai cik briesmīgi, šausmas, es negribētu atrasties šo cilvēku vietā!” Un viss!!! Mes saprotam, ka nekādi nevaram viņiem līdzēt, sēžot pie saviem televizora ekrāniem!
Un man rūp tieši tas, ka cilvēki ir kļuvuši auksti, bezjūtīgi, nejijūtīgi.
Pasaule pa mazam sāk zaudēt to, bez kā īsta, gaiša dzīve nevar pastāvēt.
Godīgums, iejūtīgums, bezbailība- aizgāja otrajā plāna . Jo tieši šīs īpašības dažreiz neļauj sasniegt vēlamo rezultātu.
Ejot pa ielu, mēs baidāmies aizdomāties par kaut ko un zaudēt modrību. Jo apkārt esošie cilvēki neiedvesmo drošību.
Bērns ar pievilcīgu ārieni un mīlestību acīs patiesībā ir aukstasinīga prāta un aukstas sirds saimnieks.
Var secināt, ka daudziem no mums ir maskas, ar kuru palīdzību var pielāgoties apkārtējai videi, ka hameleoni. Un savu īsto seju atklājam ļoti reti. Tad, kad ir izdevīgi mums!
Skumji ir tas, ka šajā lielajā dzīves maskarādes ballē mēs varam nepamanīt tos, kuriem patiešām vajag palīdzību. Paiet tiem garām un bezjūtīgi uzmest savu ledus auksto acu skatienu!
Man rūp tas, ka varbūt man kādreiz vajadzēs palīdzību, un mani nepamanīs, gluži kā ielas kaķim uzmetis nicinošu skatienu un padzīs.
Protams, man rūp mans ārējais izskats, apkārtējo viedoklis, dažādas situācijas, notikušas lietas. Bet es domāju, ka tās ir mazsvarīgas rūpes, attiecība pret iepriekšminētām. Tas piemīt visiem cilvēkiem, un par tām nav vērts rakstīt!
Svarīgākais man ir, nebūt vienai šajā pasaulē ar tonnu dažādu rūpju. Bet mīlēt un but mīlētai. Rūpēties un būt aprūpējamai. Neaizmirst, kas ir vissvarīgākais šajā dzīvē!
Pēdēja un laikam vissvarīgākā mana raize ir tāda, lai kādam es atrastos tajā lielajā rūpju sarakstā!!!
|
