Šorīt es „izrausos” no gultas ar grūtībām, jo visu nedēļu ciešu no „miega bada”. Man rūp, lai es būtu atpūties. Nekad un nemūžam es neesmu bijis noslēgts pret apkārtējo vidi! Man rūp, lai pasaule arī pret mani būtu atvērta. Esmu „atvērts” inovācijām, tātad man rūp, lai es neatpaliktu no laika…
Pārlasot uzrakstīto, man kļūst nelabi. Kāpēc? Rau, visur rakstīts „lai es būtu”, „lai pret mani būtu”, „lai es neatpaliktu”. Acīs „vājprātīgi spiežas” vārds „es”. Līdz šim nebiju domājis, ka esmu tik savtīgs pašlabuma meklētājs! Dzīve tāda? Varbūt…
Klau, varbūt esmu bijis pret sevi pārāk kritisks, jo galu galā katrs cilvēks „satiek pasauli” caur sevi. Piemēram, sevi uzskatu par „dabas bērnu”, proti, esmu ļoti pieradis pie dzīves laukos. Bet, lai dzīvot tur būtu skaistāk, katru rudeni jāņem grābeklis rokās un jāizbauda rudens- lapkriša- „labumi”. Esmu sajūsmā, ja mauriņš ap māju ir labi kopts, „značit”, kāda vasaras daļa jāpavada zāles pļāvēja „sabiedrībā”. Un tā, rūpējoties par SAVAS apkārtnes dabu, neviļus padaru labāku Antūžu, Latvijas, pasaules koptēlu. Var jau teikt, ka tas ir „piliens jūrā”, bet to arī veido pilieni. Šī lāse man ir ļoti nozīmīga, jo no tās es varu veldzēties, tā man rada apmierinājuma sajūtu par apkārtni.
Protams, ne tikai vide ir viena no manām rūpalām, bet arī materiālās vērtības man svarīgas un nepieciešamas. Jā, jā! Arī es esmu viens no 21.gs. materiālistiem. Paradoksāli, bet jau pamatskolā angļu valodas skolotāja mani nosauca par „materiālistu”. Šķiet, ka nekas nav mainījies, bet, ja nopietni padomā, tad ir gan! Ja toreiz skolā par paveiktu darbu parasti interesēja iespēja iegūt atzīmi, tad, kļūstot pieaugušākam, saprotu- kādreiz būs jāpārtrauc „dzīvošana uz vecāku rēķina”. Tad būs sevi jāapgādā pašam. To lieliski saprotot, tagad cenšos sasniegt augstus mērķus, lai vēlāk varētu dzīvot, „cepuri kuldams”. Te jāpiebilst, ka, manuprāt, „dzīves vienādojumam” ir divi atrisinājumi:
1.Ja cilvēks sevi jaunībā iegulda aktīvā darbā, neaizmirstot izklaides un atpūtu, tad pēc gadiem 25 varēs baudīt dzīvi atpūšoties.
2.Ja cilvēka bērns jaunību izdzīvo pavirši, neapdomīgi, tad vēlāk varēs nodoties melnām un smagām darba stundām (tiešā un pārnestā nozīmē).
Protams, var arī būt „frīraideru” varianti un tamlīdzīgi, bet es jau neesmu tas, kuram patīk paļauties uz procesu pašplūsmu, necenšoties tos ietekmēt. Neciešu arī frāzi „a ja nu…”.
Un tā vien šķiet, ka šai brīdī nav it neviena, kurš negribētu bēgt „tālēs zilajās”. Bēgt no visām rūpalām un pienākumiem. Bet, no otras puses, tad jau dzīve kļūtu sasodīti garlaicīga… Un kā ir ar tevi, mans draugs?
|
