Kas man rūp.
Es domāju,ka mūsdienās dzīve ir kļuvusi daudz grūtāka.Man rodas tāds iespaids,ka cilvēki sāk pārāk bieži grozīt galvā dzīves likumus un pēc kāda laika grimst smagā depresijā.Vēl mūsu laikā ir ļoti populārs vārds - apātija:"Kas tev kaiš šodien?","Man ir apātija","Kāpēc?","Nezinu..."...No kā mēs ciešam?Pirmkārt,no sevis.Ir viens liels iemesls visām mūsu problēmām un nelaimēm - mēs paši!Daži cilvēki nemīl sevi,daži nesaprot sevi,daži nevar pārvarēt sevi,savu ego.Iemeslu ir daudz,kāpēc tā notiek .Katrs cilvēks atradīs kaut vienu iemeslu,vai arī viņam palīdzēs dzīves apstākļi to atrast.Un tādā veidā mēs sevi gremdējam un žņaudzam līdz pašam dzīves galam.
Vēl eksistē interesants jautājums "Kur ir dzīves jēga?".Tas aptumšo mūsu prātus.Es pat varu minēt piemēru - mana paziņa ir pieaugusi sieviete,kura nokļuva psihiatriskā slimnīcā.Viņa aizrāvās ar filozofisko literatūru u sāka aizdomāties par dzīves jēgu.Tā padarīšana sagrozīja viņas galvu līdz vājprātam un nekas cits neatlika,ka pavadīt mēnesi ārstu uzraudzībā,vietā,kur ir zudusi realitātes sajūta,kur nepastāv likumi,kur eksistē katram sava pasaule,kurā cilvēks jūtās viegli...Priekš kam sev uzdot tādu jautājumu,uz kuru tik un tā mēs nevaram atbildēt?Nav nekādas vajadzības rakņāties savā prātā un meklēt attaisnojumu savai eksistencei.Un jo biežāk mēs to darīsim,jo sliktāk mums paliks.
Dzīve ir kā melnraksts:kāds uzrakstīja paviršu scenāriju un iestudēja vienu lielu teātri ar mums visiem.Bet galveno varoņu tēli ir atkarīgi tikai no mums pašiem.Un tā mēs dzīvojam un neapjaušam,ka viss taču jau ir izdomāts un nav nekādas vajadzības aidomāties par dzīves būtību un jēgu.Tā padarīšana mūs var aizvest tikai līdz strupceļam,līdz pašnāvībai.Dzīve ir process,un mēs esam dzīve,jo piedalāmies tajā.Tāpēc darīsim visu,lai padarītu to procesu vieglāku un patīkamāku sev pašiem!... |