Kas man rūp? ... Rūpes, rūpēties par kādu, rūpēties par sevi, Rūpes....
Cilvēks no dabas ir egoists – fakts!
Rūpējoties par kādu, palīdzot kādam, tiešā vai netiešā veida mēs mēģinām gūt labumu sev. Piemēram, esmu skolniece. Tu lūdz mani palīdzēt. Tagad ir tikai divi varianti – palīdzēt vai nepalīdzēt!? Viss ir tik vienkārši! Tomēr sākam domāt....ja es teikšu - JĀ! - es būšu labs draugs, izpelnīšos cieņu sabiedrībā vai draugu lokā. Bet....katrai medaļai ir divas puses... Varbūt padomās, ka esi mīkstčaulis, un sāks izmantot... Un kas tad būs ar variantu - NĒ...? Mani uzskatīs par sliktu draugu vai domās, ka esmu „smaga” rakstura. Te ir par ko padomāt, vai ne?
Kādā televīzijas raidījumā stāstīja par četrgadīgu puisīti, kuru tētis ar virvi bija piesējis pie kioska pilnīgi kailu. Tādā veidā viņš gribēja sodīt bērniņa mammu. Visbriesmīgākais tajā stāstā bija tas, ka bērns atradās tur trīs dienas, paša pilsētas centrā, kamēr kāds garāmgājējs piezvanīja uz policiju. Un kurš pie tā ir vainīgs?! Kuru mēs sodīsim? Tēti! Skaidrs, ka tēti! Visi tā teiks, un tas būs pareizi – pēc likuma, tas būs pareizi....
Es piedzimu lielpilsētā, dzīvoju tajā, mīlu to, bet... izmantoju katru iespēju, lai izbraukt ārpus - uz kādu mazpilsētu vai laukiem, uz turieni, kur dzīve ir mierīgāka, kur cilvēki ir uzmanīgāki viens pret otru. Tur viss ir saprotams, bez jebkādas steigas. Tu tur vienkārši dzīvo...
Un tagad esmu atpakaļ lielpilsētā, tur, kur viss nemitīgi kustās, cilvēki skrien, laiks arī skrien, un dažreiz apsteidz mūs...
Cik bieži mēs paejam kaut kam garām un pat nepamanām... Bet ja tā bija mana laime? Tas vairs nav svarīgi, diemžēl nav svarīgi. Galvenais - tikai skriet uz priekšu un neapstāties...ne par ko neapstāties...citādi samīcīs, apmānīs, nepiedos. |