Ejot pa ielu, es vienmēr pievēršu uzmanību cilvēkiem. Pusaudži, jaunieši, veci cilvēki... Viņu gaita, kustības, sejas izteiksme – tas vissklāj viņu raksturu, audzināšanu, intereses.
Stāv pieturā meitene lietišķās drēbēs ar mapi padusē, ja pamana vecu cilvēku, piedāvā viņam savu sēdvietu transportā, ja kāds viņai pajautā:”Cik ir pulkstenis?”, viņa pieklājīgi atbild, pat ja viņai pulksteņa nav. Šī meitene pievērsīs daudzu cilvēku uzmanību, un neviens par šo meiteni nespēs pateikt sliktu vārdu. Bet cik ir tādu jauniešu? Pārsvarā mūsdienu jaunieši uzvedās pilnīgi pretēji. Ja viņiem kāds ko pajautā, šis jautājums tiek uztverts ar agresiju un tiek saņemta rupja atbilde.
Kur slēpjas atšķirība? Vai tās ir novirzes pusaudžu psiholoģijā? Atbilde ir – JĀ! Šāda rīcība veidojas jau ģimenē. Vecāki, kas ciena sevi, nekad neļaus savam bērnam uzvesties nepieklājīgi.
Iesākumā tā ir tikai uzvedība un pieklājības normas, bet, kad bērns paaugas un kļūst par personību, viņam izveidojas savas domas un uzskati, likumi, ģērbšanās stils, attieksme pret apkārtējo pasauli. Diemžēl, ģimenē vecāki bieži lieto alkoholiskos dzērienus vai narkotikas, un bērnam visu laiku ir jādomā, kā aizsargāties pret vecāku rupjībām un vardarbību. Var tikai minēt, kāds izaugs šis bērns, kas pārdzīvojis tik daudz. Iespējams, ka viņš būs kluss, mierīgs, aizmirsts, kas visas emocijas noslēpj dziļi sevī un savus pārdzīvojumus nevienam neizrāda. Bet var būt arī tā, ka izaugot šis cilvēks sāks apvainot un pazemot tos, kas ir par viņu vājāki, ņirgāties par citiem. Tik pat iespējams, ka šis bērns kļūs par psihiski nelīdzsvarotu, agresīvu personu ar strauji mainīgu garastāvokli.
To pašu var teikt par nepilnajām ģimenēm, kur bērnu audzina tikai viens no vecākiem. Liekas, kas tur tik slikts. Arī viens no vecākiem, ja vien ir materiāli nodrošināts, spēj pabarot un aprūpēt savu bērnu. Vai šajā gadījumā vispār ir vērts runāt par kaut kādām „dvēseles traumām”? Tomēr viss ir daudz nopietnāk, nekā mēs iedomājamies. Bērnam, kuram trūkst attiecību ar vienu no vecākiem, ir daudz vairāk kompleksu, viņš ir savādāks, nekā tie, kurus audzinājuši abi vecāki, viņam grūtāk veidot attiecības ar vienaudžiem. Piemēram, ja bērnu audzina tikai māte, viņam vēlāk var rasties grūtības, veidojot attiecības ar vīriešiem un otrādi. Tādiem pusaudžiem grūtāk tikt galā ar stresu, viņiem ir paaugstināta emocionalitāte. Ja rodas saskarsmes problēmas, parādās arī kompleksi. Pusaudži paši saviem spēkiem mēģina tos novērst, bet bieži vien ne tajā labākajā veidā. Mainot saskarsmes un ģērbšanās stilu, tiek izmantota devīze:”Līdzināties citiem!!!!”. Neviens nevēlas būt „baltais zvirbulis” sabiedrības pūlī. Šajā svarīgajā brīdī pusaudži ir viegli ietekmējami un ļoti viegli viņus var novirzīt no pareizā ceļa, jo vieglāk taču ir pastrādāt kaut ko sliktu, nevis „peldēt pret straumi”, cīnīties. Ne katram pietiek gribasspēka, lai turētos pie sava izvēlētā dzīves ceļa. Vājam cilvēkam ir bail, ka viņš paliks viens, un tieši tādēļ bērns sāk līdzināties, pielāgoties citiem. Viņš nesaprot, ka būt atšķirīgam, izvēlēties savu dzīves ceļu, ir labāk viņam pašam – tas ir jaunu iespēju, jaunu iepazīšanos, jaunas sabiedrības ceļš, kur var atrast sev domubiedrus, kur varēs būt tāds, kāds esi, kur nevajadzēs izlikties par kādu citu, kur tev palīdzēs, atbalstīs tevi.
Bērna pirmie palīgi ir viņa vecāki.Bet ko darīt bērniem, kurus vecāki ir pametuši? Bērns ir ļoti jūtīga būtne, kas kā sūklītis uzsūc sevī visu, no kā vēlāk veidosies viņa raksturs, personība. Bērns mēģina adaptēties apkārtējā pasaulē, viņš meklē kādu, kas sapratīs. Un bieži vien viņš šādu cilvēku atrod skolotāju, kaimiņu, radu vidū, jo šie cilvēki nav vienaldzīgi pret to, kas notiek viņiem blakus. Tādu piemēru ir daudz, bet jāatceras, ka tikai pats bērns var veidot savu ceļu uz nākotni. Protams, nedrīkst aizmirst arī par iedzimtību – var audzināt bērnu cik labi vien var, bet ja viņa dzimtā paaudžu paaudzēm bijuši cietsirdīgi cilvēki, tad bērns savu cietsirdību var pārvarēt tikai ar milzīgu gribasspēku, gadiem neatlaidīgi strādājot pie sava rakstura veidošanas.
Tāpēc pusaudžiem nopietni jāsāk domāt par sevi, savu uzvedību, par to, ko viņi paši runā, dara, lai izaugtu par cienīgu piemēru saviem bērniem.
Es uzskatu, lai novērstu visas sociālās problēmas, situāciju, kādā šobrīd ir jaunieši, katrā jaunajā cilvēkā būtu jasaskata personība un jāpalīdz viņam izvēlēties pareizais dzīves ceļš. Šajā veidošanās procesā svarīga ir gan ģimene, gan draugi, gan skola. Ne katra ģimene spēj to paveikt, tāpēc skolai, draugiem ir šeit paveras plašas iespējas. Es esmu pat par vienotas skolas formas ieviešanu, lai nebūtu iespējas šķirot skolēnus pēc materiālā stāvokļa, kas izraisa dažādus konfliktus. Atbalstu arī profilaktiskus paākumus, kas pievērstu skolēnus veselīgam dzīvesveidam. Un esmu pret tāda nepiedīenīga satura reklāmām, ko bērniem pat neērti vecāku klātbūtnē skatīties. |