Dīvaina ir dzīve šodien. Mēs augam un mainās mūsu rūpju loks. Daudzu problēmu svarīgums ir mazinājies, un rodas kādreiz nesvarīgie dzīves sarežģījumi. Šobrīd man rūp izglītības iespējas mūsu valstī un ārpus tās. Ne mazāk nozīmīgas man ir dažādu kultūru un dažādu sabiedrības slāņu cilvēku savstarpējās attiecības. Daudz novēroju jaunāko klašu skolēnus, kuri man šķiet vairs neievēro kādreiz tik pašsaprotamas uzvedības normas vai arī neuztver kultūru un tās vērtības pietiekami nopietni.
Izglītības svarīgums manā dzīvē ieņem nozīmīgu vietu, jo, beidzot vidusskolu, turpināšu mācīties augstskolā, tāpēc man jābūt informētai par visām jaunajām aktualitātēm šajā sistēmā. Plašā augstskolu izvēle mulsina, un cilvēks apjūk, baidoties, ka izdarīs nepareizu izvēli un apgriezīs saviem sapņiem spārnus. Vilinājums doties uz aizrobežu mācību iestādēm ne vienmēr ir tas labākais variants. Kā jau zināms, Latvijas izglītība ir vispārēja, tāpēc tā sniedz lielākas iespējas katram individuāli izvēlēties profesiju, kurā īstenot savu sapni. Vēlme mācīties un iegūt izglītību, manuprāt, arvien vairāk samazinās. Lai gan cilvēki izglītojas, viņi bieži to dara bez pacilātības, aizrautības un intereses. Es tomēr ceru, kas izglītība atgūs savas prioritātes ikdienā.
Katrs no mums ir personība ar savām prasībām un vajadzībām. Ir nepieciešama liela iejūtība un sapratne pret apkārtējiem, lai nerastos savstarpēji konflikti. Rasu, ticību un kultūru daudzveidība neatvieglo saprašanās mākslas būtību, jo viedokļi atšķiras. Mani nomāc doma, ka cilvēki, lai arī ir attīstītākās civilizētās būtnes uz Zemes, nespēj rast kopēju valodu. Dzelžaini principi un spītīga nepiekāpšanās nespēj saliedēt tautas. Bez tam cilvēku pašapziņā jau ir it kā „iestrādāts”, ka augstāk esošās amatpersonas ir arī labāki cilvēki. Es tomēr tam nepiekrītu. Ne vienmēr par cilvēka personību var spriest pēc viņa karjeras attīstības. Priekšnieki daudzkārt aizmirst, ka viņu padotie ir arī cilvēki ar savām vajadzībām, kuras jārespektē. Manuprāt, lai cilvēki spētu veiksmīgi komunicēt ar apkārtējiem, ir jāieaudzina tolerance jau no bērnu dienām katrā ģimenē.
Skola un tās ikdienas dzīve tieši ietekmē skolēnu uzvedību, manieres un domāšanu. Šobrīd mani satrauc jaunāko klašu skolēni. Viņu domāšana vairāk ir vērsta uz modes ziņām nekā uz mācīšanos. Lai arī viņu personības šajā vecumā sāk tikai veidoties un attīstīties, tomēr nedrīkst pārkāpt sabiedrībā pieņemtās normas. Bieži nākas atcerēties savu bērnību un secināt, ka dažu gadu laikā pasaule ir mainījusies, to var redzēt apģērbā, necenzētajos vārdos un uzvedībā. Man rūp, kāda būs mūsu sabiedrība pēc dažiem gadiem, ņemot vērā to, ka bērnība ir mūsu pamats turpmākai pasaules apguvei.
Vispār jau dzīve ir pilna rūpju un raižu, bet katrā negatīvajā lietā ir jāprot saskatīt pozitīvais, lai arī katram no mums domas vienmēr atšķirsies. Es vēlētos, lai izglītības līmenis būtu augstāks un vēlme mācīties nemazinātos, un izglītība attaisnotu mūsu cerības un mērķus. Iespējams pat, ka starptautiski izglītības projekti varētu satuvināt kultūras un varētu veidot sapratnes augsni nākotnē. Iespējams, ka tagadējā jaunāko klašu skolēni būs tie, kas ieviesīs daudz jaunu tehnoloģiju un rosinās tautas uz modernāku domāšanu, sekojot to attīstībai.
Priecē doma par to, ka labklājība pieaugs un cilvēki būs iejūtīgāki viens pret otru, lai arī tas ir vispārējs un tāls sapnis. Lai tas īstenotos, mums katram ir jāapzinās sava būtība un pašiem jābūt labiem piemēriem pārējiem.
|